Kopš tā laika Anete apsolīja sev, ka nekad vairs nepieļaus, lai kas tāds ar viņu notiktu. Viņa bija iemīlējusies vīrieša izskatā. Skaistā vīrietī. Un tā bija viņas kļūda. Nevienam nevar uzticēties. Vieglāk ir būt vienai.
Un viņa patiešām bija viena. Toreiz, pēc tam, kad viņa izšķīrās no izskatīgā Kārļa, viņu mierināja vecmāmiņa. Bet viņas māte tikai pasmējās par viņu un teica, ka viņa esot patiešām naiva muļķe. Bet vecmāmiņa viņai teica, ka viņa drīkst būt vāja un drīkst izraudāties, ja viņai tā paliek vieglāk. Vecmāmiņa bija ne tikai viņas radiniece, bet arī vienīgā draudzene un tuvais cilvēks. Neviena cita vairs viņai tāda nebija.
Tagad, gadu vēlāk, viņa grasījās aizlidot… Sākt visu no gala. Kāds teiktu , padoties!
Iezvanījās Anetes mobilais telefons. Skaļi. Viņa pat nedaudz sabijās. Viņa izvilka telefonu un kabatas un ieskatījās ekrānā. Zvanīja viņas priekšniece. Mēģinot saglabāt stabilu un mierīgu balsi, viņa atbildēja:
– Jā, es klausos!
– Anete?! Atnāc, lūdzu, uz izdevniecību tūlīt! Tas ir steidzami!
Anete paskatījās uz savu milzīgo koferi. It kā tas būtu tāds kā enkurs, kas notur viņu virs ūdens, neļaujot iepeldēt dziļā un bīstamā okeānā…
– Es tagad to nevaru izdarīt.
– Ko?! Kā tas ir – tu nevari? Protams, ka tu vari!
– Es… es… tiešām nevaru… –
No otras puses atskanēja dīvaina pauze.
– Tu esi ko… satikusi kādu jaunu vīrieti?
Anete centās apspiest smieklus.
– Nē, protams, ka nē. Es esmu viena.
– Tad tu nevari atnākt tikai vienā gadījumā: ja tu esi devusies prom no šīs pasaules. Es vairs negribu neko dzirdēt. Ja tu nevēlies zaudēt darbu, pēc stundas esi pie manis.
Saruna aprāvās, atstājot dziļdomīgu klusumu. Zaudēt darbu? Viņa jau bija zaudējusi vecmāmiņu. Māti. Un dzīvesvietu… Vēl arī darbu?
Anete sajutās gļēva. Viņa nekad neuzdrošinātos izbeigt visas savas problēmas reizi par visām reizēm. Viņa bija arī naiva un liela sapņotāja. Viņa joprojām ticēja, ka liktenis viņai bija sagatavojis kaut ko skaistu un labu. Viss, kas viņai bija jādara, bija jāgaida… Un jānotic atkal sev. Ko viņa izdarīja!
Un tā, šis dīvainais , it kā nenozīmīgais zvans viņu pamodināja. Dzīvē tā notiek bieži, ka kāds it kā nenozīmīgs notikums izraisa ķēdes reakciju, kas var pilnībā mainīt mūsu dzīvi un uztveri.
Reizēm dzīve mums piespēlē dažādas neparedzamas situācijas, lai mēs iemācītos iziet no savas komforta zonas, lai mēs iemācītos pieņemt drosmīgus lēmumus un mainītu savu dzīvi. Ne vienmēr pietiek tikai ar sapņošanu. Ne vienmēr pietiek tikai ar motivāciju dzīvot tā, lai tev nenodara pāri. Reizēm ir jākāpj augstāk, lai arī šķiet, ka kritīsi. Tomēr jāceļas atkal un atkal!