Pirmajā randiņā viņš sāka stāstīt, kā pārgājis pie cita mobilā operatora, lai ietaupītu piecdesmit centus mēnesī
Vai zināt to sajūtu, kad sēdi randiņā un saproti, ka esi iekritusi pati savas pieklājības slazdā? Kad gribas piecelties, paņemt somu un aiziet, bet kaut kas iekšā čukst: “Pagaidi, varbūt viņš vienkārši nervozē, varbūt tūlīt viss nokārtosies”
Un tu paliec, spied sev smaidīt un skaiti minūtes līdz brīdim, kad beidzot varēs atvadīties un aizmirst šo vakaru kā sliktu sapni. Tieši tā pagāja mans randiņš ar Māri. 47 gadus vecu vīrieti, kuru man piespēlēja draudzenes, pārliecinot, ka viņš ir “nopietns, uzticams, pārbaudīts”. Un viņš patiešām izrādījās pārbaudīts. Tikai ne tajā nozīmē, ko es biju gaidījusi.
Kā es piekritu šai tikšanās reizei
Viss sākās ar to, ka manas draudzenes Madara un Anete sarīkoja man īstu spēli. Mēs trijatā sēdējām virtuvē, dzērām tēju, un saruna, kā parasti, ievirzījās par manu personīgo dzīvi. Precīzāk – par tās trūkumu.
— Klau, pietiek jau tērēt laiku tiem trīsdesmit gadīgajiem puikām, kuri meklē sevi, — teica Madara, dzerot savu zaļo tēju. — Mums ir cilvēks. Vīra kolēģis no darba. Viņam ir 47, IT speciālists, viens, bērnu nav, dzīvo viens. Adekvāts, mierīgs, strādā lielā uzņēmumā. — Un galvenais, — piebilda Anete, — viņš neskraida pa klubiem, nav kaitīgu ieradumu. Saimniecisks, uzticams. Tas, kas tev vajadzīgs.
Es nopūtos. Pēdējo pusgadu mani randiņi patiešām vairāk atgādināja kastingu lomai: vīrieši nāca, izgāza pār mani savus pārdzīvojumus, meklēja sevi, sapņoja par kaut ko neskaidru. Bet es gribēju kaut ko vienkāršu — normālu cilvēku blakus, ar kuru var vienkārši dzīvot, bez drāmām un dzīves jēgas meklējumiem.
— Labi, — es teicu. — Pamēģināsim. Tikai, ja kas — jūs man būsiet parādā par morālo kaitējumu. Draudzenes sasmējās un apsolīja, ka viss būs labi. Cik ļoti viņas kļūdījās.
Pirmā sarakste: sarkanā trauksme, ko es ignorēju
Māris man uzrakstīja tajā pašā vakarā. Ziņa bija īsa un sausa: “Labdien. Man teica, ka jūs neesat pret iepazīšanos. Piedāvāju tikties piektdienas vakarā.” Nevienas emocijzīmes, neviena jautājuma par to, kā man klājas, ne mazākā mēģinājuma uzsākt vieglu sarunu. Es nodomāju, ka viņš, iespējams, ir vienkārši atturīgs cilvēks, kurš nav pieradis sarakstīties. Tā gadās, vai ne? Es piedāvāju tikties itāļu restorānā netālu no viņa darba vietas. Ne pati dārgākā vieta, bet pieklājīga, kur vidējais rēķins diviem ir ap simts eiro. Māris piekrita ar vienu vārdu: “Labi.”
Visu nedēļu viņš nerakstīja. Vispār. Pat dienu pirms tikšanās nepārjautāja, vai viss paliek spēkā. Es jau sāku domāt, ka viņš ir pārdomājis, bet piektdienas rītā pienāca ziņa: “Apstiprinu. Būšu 19.00.”
Tikšanās: pirmās vilšanās minūtes
Es ierados piecas minūtes agrāk, lai pagūtu pielabot grimu un noskaņoties. Māris atnāca tieši septiņos. Garš, kalsns, melnā virsjakā un džinsos. Izskatījās parasts, ne slikts, bet arī ne tāds, lai kustu. Vienkārši pusmūža vīrietis. Viņš pienāca klāt, pamāja sasveicināšanās vietā un teica:
— Labdien. Ejam. Nepiedāvāja novilkt mēteli, nepaturēja durvis, nepajautāja, kā es atbraucu. Vienkārši aizgāja pirmais pie galdiņa un apsēdās. Es sekoju viņam, cenšoties neizdarīt pāragrus secinājumus. Varbūt viņš vienkārši uztraucas. Vīrieši mēdz būt neveikli pirmajās tikšanās reizēs.
Oficiants atnesa ēdienkarti. Māris to paņēma un tūlīt pat sāka pētīt, it kā lasītu sarežģītu juridisku dokumentu. Koncentrējies, saraucis pieri, ar saspringtu seju. Pēc minūtes viņš noburkšķēja sev zem deguna:
— Cenas, protams, nav humānas… Es pasmaidīju, mēģinot mazināt saspringumu:
— Nu, tas ir centrs, šeit vienmēr ir dārgāk. Toties te garšīgi gatavo. Viņš neatbildēja. Turpināja skatīties ēdienkartē, it kā meklētu tur drukas kļūdu vai krāpšanu.
Pasūtījums, pēc kura es sapratu, ka vakars ir lemts neveiksmei
Es pasūtīju salātus ar lasi un pastu “Carbonara”. Nekā ekstravaganta, parasts komplekts vakariņām restorānā. Māris klusējot klausījās, kā es runāju ar oficiantu, un tad teica:
— Man minerālūdeni. Bez gāzes. Es pārsteigta paskatījos uz viņu:
— Tu neēdīsi? Viņš nopūtās, it kā es būtu uzdevusi muļķīgu jautājumu:
— Es paēdu mājās. Vienkārši padzeršu ūdeni, lai atbilstu formātam. Es samulsu. Mēģināju saprast, vai viņš joko vai nē. Bet pēc viņa sejas varēja redzēt, ka viņš ir pilnīgi nopietns.
— Bet mēs taču norunājām kopā pavakariņot, — es nedroši teicu.
— Jā, pavakariņot. Tu ēd, es pasēdēšu blakus. Oficiants pieklājīgi pamāja un aizgāja. Bet es paliku sēžam ar sajūtu, ka esmu nokļuvusi nevis randiņā, bet gan kādā dīvainā eksāmenā.
Kad oficiants bija prom, Māris paskatījās uz mani un pateica frāzi, ko es atcerēšos ilgi:
— Par tādu summu es parasti pārtieku nedēļu. Tu vienmēr tā pasūti?
Es nezināju ko atbildēt. Viņš to teica nopietni, bez ēnas ironijas. Skatījās uz mani ar vieglu pārmetumu, it kā es tikko būtu pastrādājusi finansiālu noziegumu.
— Māri, tie taču nav austeres vai omāri. Parasti salāti un pasta.
— Nu jā, parasti. Makaroni par 15 eiro. Zini, cik maksā griķu paka?
Es sapratu, ka tālākā saruna ir bezjēdzīga. Manā priekšā sēdēja cilvēks, kuram vakariņas restorānā nav iespēja patīkami pavadīt laiku, bet gan finansiāla operācija, kas jāsamazina līdz minimumam. Turklāt pirmajā randiņā.
Saruna, kas pārvērtās
Es mēģināju uzturēt sarunu. Stāstīju par savu darbu, par neseno braucienu uz Liepāju, par mīļākajām filmām. Māris klausījās ar pusausi, ik pa laikam pamāja, un tad pēkšņi mani pārtrauca:
— Bet cik tu maksā par dzīvokli? Es apstulbu no šāda jautājuma:
— Piedod, bet tas ir kaut kā pārāk personiski pirmajai tikšanās reizei.
— Nu, es vienkārši interesējos. Man ir divistabu dzīvoklis, es maksāju 300 komunālajiem. Bet ja vēl internets, telefons — sanāk diezgan daudz. Tev arī tā ir?
Tālāk kļuva vēl sliktāk. Viņš sāka stāstīt, kā pārgājis pie cita mobilā operatora, lai ietaupītu piecdesmit centus mēnesī. Kā atteicies no Spotify abonementa, jo “var taču klausīties bez maksas”. Kā atradis veikalu, kur maize ir par pieciem centiem lētāka. Es sēdēju, smaidīju caur spēku un domāju: kad beidzot šis vakars beigsies? Un tad viņš pajautāja:
— Tu nesen kaut kur lidoji, teici? Par kādu naudu, ja nav noslēpums? Atvaļinājuma naudu sakrāji vai paņēmi kredītā? Es jutu, kā iekšā sāk vārīties aizkaitinājums:
— Māri, varbūt parunāsim par kaut ko citu? Par kino, par grāmatām, par jebko, izņemot naudu? Viņš paraustīja plecus:
— Nu, nauda — tas ir svarīgi. Mana bijusī sieva arī nemīlēja par to runāt. Bet pēc tam izrādījās, ka viņa vienā reizē no lielveikala iznāca ar 300. Tu tāda neesi, es ceru?
Tajā brīdī es sapratu, ka manā priekšā sēž cilvēks, kurš sievietē redz nevis partneri, bet gan potenciālu izdevumu pozīciju. Un nekādi mani vārdi, smaidi vai mēģinājumi nodibināt kontaktu to nemainīs.
Vakara fināls: kuru es negaidīju
Kad oficiants atnesa rēķinu, es jau biju gatava visam. Bet tas, kas notika tālāk, pārsniedza visas manas gaidas. Māris paņēma čeku, izpētīja to, tad paskatījās uz oficiantu un teica:
— Vai var sadalīt? Pa pozīcijām? Mēs pasūtījām dažādas lietas, un man nav īsti skaidrs, kāpēc man jāmaksā par to, ko es neēdu. Oficiants uz sekundi samulsa, tad pieklājīgi pamāja:
— Protams, tūlīt izsitīšu atsevišķi. Es sēdēju ar akmens seju, jūtot, kā nosarkstu. Mēs bijām restorānā, kur rēķins diviem bija 40 eiro. Māris samaksāja par savu minerālūdeni un aizgāja uz izeju, pat nesagaidot mani.
Es samaksāju par savu daļu, paņēmu somu un izgāju. Viņš stāvēja ārā, skatījās telefonā.
— Nu, veiksmi, — viņš teica, nepaceļot acis. — Bija interesanti. Un aizgāja. Nepiedāvāja pavadīt, nepajautāja, kā es tikšu mājās. Vienkārši apgriezās un aizgāja.
Ko es sapratu pēc šī vakara
Nākamajā dienā Māris man uzrakstīja ziņu: “Tu esi normāla. Ceru, neapvainojies? Varam vēl kādreiz tikties.” Es neatbildēju. Jo sapratu vairākas svarīgas lietas. Vecums nav brieduma rādītājs. Var būt četrdesmit septiņus gadus vecs un uzvesties kā pusaudzis, kurš baidās iztērēt lieku centu.
Taupīgums un skopums ir dažādas lietas. Taupīgs cilvēks prot rīkoties ar naudu saprātīgi. Skops cilvēks skaita katru centu citiem un pārvērš jebkuru situāciju finanšu atskaitē. Vīrietis, kurš pirmajā randiņā mēra sievieti ēdiena porcijās un rēķinu summās, nekad nebūs dāsns jūtās. Tāpēc, ka skopums nav par naudu. Tas ir par iekšējo tukšumu. Es piezvanīju draudzenēm un teicu:
— Jūs man esat parādā par morālo kaitējumu un pazaudēto laiku. Viņas atvainojās un atzinās, ka viņām nebija ne jausmas, ka viņš ir tāds. Acīmredzot darbā viņš izskatās citādi.
Pēc divām dienām es tomēr viņam atbildēju:
“Paldies, Māri, par piedāvājumu. Tomēr nolēmu, ka mūsu tikšanās finansiālā efektivitāte bija pārāk zema. Tavs minerālūdens un mana pasta vienkārši neizveidoja sabalansētu bilanci. Es tomēr jutos nelāgi. Ne par rēķinu, bet par to, ka vīrietis savos 47 gados mēra sievieti un vakaru pēc tā, cik maksā viņas ēdiens. Skopums nav tikai par naudu, tas ir par attieksmi pret cilvēkiem. Es meklēju partneri, nevis grāmatvedi, kurš skaita manas ēdiena porcijas. Mēs vairs netiksimies. Turpmāk investēšu savu laiku projektos ar lielāku atdevi un mazāku interesi par griķu cenām. Veiksmi ekonomēšanā.”
Vīrieši, vai jūs tiešām uzskatāt, ka rēķina dalīšana pa pozīcijām pirmajā randiņā ir normāla parādība? Vai arī tas jau ir par daudz? Sievietes, vai jūs nosēdētu līdz galam vai pieceltos un aizietu uzreiz, tiklīdz saprastu, ka vīrietis ir pasūtījis tikai ūdeni?
