Pārvākšanās uz Jelgavu pie Aivara man šķita kā drosmīgs sākums jaunai dzīvei, taču es pat nenojautu, kā viss izvērtīsies.
Mēdz teikt, ka cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākus posmus. Viens no tiem ir tas klusais periods, kad bērni ir izskoloti, palaisti savā dzīvē un mājas kļūst tukšas. Es savos piecdesmit gados jutos labi – man bija savs darbs, savi hobiji un draudzenes, taču brīžiem piezadzās sajūta, ka pietrūkst tāda vienkārša, ikdienišķa atbalsta. Tāpēc, kad manā dzīvē ienāca Aivars, es to uztvēru kā skaistu iespēju.
Aivars (53) bija tieši tāds vīrietis, kādu šajā vecumā gribas redzēt sev blakus. Viņš bija nosvērts, runāja mierīgi un vienmēr šķita zinošs par jebkuru tēmu. Mēs iepazināmies rudenī, kad vakaros jau gribas siltu tēju un sarunas. Mūsu randiņu periods ilga trīs mēnešus – mēs gājām uz izstādēm, braucām pastaigāties gar jūru un stundām ilgi runājām par to, kādu mēs redzam savu vecumdienu mieru. Viņš dzīvoja Jelgavā, es – Rīgā. Katru reizi, kad viņš mani veda mājās, mēs runājām par to, cik nogurdinoši ir šie attālumi.
Tāpēc, kad Aivars ierosināja: “Kāpēc mums jātērē laiks ceļā? Man ir plašs dzīvoklis Jelgavā, tur vietas pietiks abiem. Pārcelies pie manis, sāksim dzīvot kopā,” man tas šķita loģisks un pareizs solis. Es ticēju, ka divi pieauguši, saprātīgi cilvēki vienmēr spēs vienoties.
Pirmā nedēļa: Cerību un ziedu laiks
Pārvākšanās uz Jelgavu sakrita ar brīnišķīgu, mierīgu laiku. Pilsēta mani apbūra ar savu lēno ritmu, promenādi gar Lielupi un sakoptajiem parkiem. Pirmajās dienās viss šķita kā jaunā dzīvē. Aivars bija parūpējies, lai es justos gaidīta – virtuvē uz galda vienmēr bija svaigi ziedi, viņš centās gatavot vakariņas un rādīja man labākās vietas, kur iepirkties vai pastaigāties.
Es biju paņēmusi līdzi tikai pašu nepieciešamāko – drēbes, pāris mīļākās grāmatas un savu iecienīto kafijas krūzi. Sākumā es pat nepievērsu uzmanību tam, ka Aivara dzīvoklis izskatījās kā muzejs. Katrai lietai tur bija sava vieta, viss bija tīrs, sakārtots un nedaudz par vēsu manai gaumei. Es domāju – nekas, mēs pamazām ienesīsim šeit manu siltumu, un viss mainīsies. Taču tieši šeit sākās pirmās nesaprašanās.
Otrā nedēļa: Kad “mana kārtība” kļūst par traucēkli
Kad pirmā sajūsma noplaka un sākās parasta darba ikdiena, es pamanīju, ka Aivars patiesībā nav gatavs nekādām izmaiņām. Viņš gadu desmitiem bija dzīvojis viens un izveidojis savu, gandrīz vai matemātisku kārtību.
Pirmo reizi es to jutu virtuvē. Es mīlu gatavot – man tas ir radošs process, kurā es atpūšos. Vienā vakarā es nolēmu palutināt Aivaru ar sacepumu pēc savas receptes. Kamēr es darbojos, es jutu, ka viņš stāv virtuvē un vēro katru manu kustību. Viņš nesmējās, viņš nepiedāvāja palīdzēt. Viņš tikai mierīgi teica: “Zini, es parasti šos dēlīšus glabāju vertikāli, tā tie ātrāk nožūst.” Pēc brīža sekoja nākamā piezīme: “Tu pieliki pārāk daudz garšvielu, es tās parasti lietoju mazāk, lai nepazaudētu produkta garšu.”
Sākumā es tikai pasmaidīju un mēģināju pajokot, ka katrai saimniecei ir savi noslēpumi. Taču ar katru dienu šo pamācību kļuva vairāk. Viņam bija svarīgi, kā es nolieku apavus gaitenī, kādā leņķī ir pakārts dvielis vannas istabā un kā es izmantoju sadzīves tehniku. Es sapratu, ka es nevis dzīvoju kopā ar vīrieti, bet gan mēģinu iziet eksāmenu par tēmu “Kā pareizi dzīvot Aivara dzīvoklī”. Man nebija atļauts ieviest nevienu savu ieradumu. Pat manu kafijas krūzi viņš pēc mazgāšanas paslēpa skapīša tālākajā stūrī, jo tā “neiederas kopējā servīzē”.
Trešā nedēļa: Klusums, kas neuzlādē
Vēl grūtāk par sadzīves sīkumiem bija pieņemt emocionālo gaisotni. Esmu cilvēks, kuram vajag sarunas. Es gribu pārrunāt, kā gājis darbā, ko esmu izlasījusi vai vienkārši pajokot par kaimiņu suni. Aivars turpretī bija klusētājs. Atnākot mājās, viņš ieslēdza ziņu kanālu un ieslīga savās domās. Televizors darbojās kā fons visu vakaru, radot tādu kā mākslīgu troksni, kas neļāva mums patiesi sarunāties.
Ja es mēģināju izslēgt televizoru vai uzsākt sarunu, viņš skatījās uz mani ar vieglu neizpratni. “Es taču esmu šeit, blakus. Ko vēl tu gribi?” viņš vaicāja. Bet ar to, ka kāds fiziski atrodas tajā pašā istabā, man nepietika. Starp šīm četrām sienām es jutos vientuļāka nekā savā Rīgas dzīvoklī. Tur man bija mans klusums, ko es pati kontrolēju. Šeit tas bija viņa klusums, kurā es biju tikai fona troksnis.
Trešās nedēļas vidū es pamanīju, ka saku sevi pieķert pie domas…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
