Es vairs negribu braukt mājās pēc darba. Es labprātāk ilgāk uzkavējos pilsētā, klīdu pa Jelgavas ielām vai sēdēju mašīnā, skatoties uz upi. Tajā brīdī es sapratu bīstamu lietu: es baidījos atgriezties dzīvoklī, jo zināju, ka tur mani gaida kontrole un vienaldzība, kas ietērpta pieklājīgās frāzēs.
Lēmums, kas atnāca pats
Vienā lietainā ceturtdienas vakarā notika pavisam ikdienišķa situācija. Es biju nejauši sajaukusi atkritumu šķirošanas tvertnes, un Aivars, ieraudzījis manu kļūdu, ar tādu kā dziļu nopūtu un pacietīgu sejas izteiksmi sāka man skaidrot, kāpēc šāda rīcība ir nepieļaujama. Viņš runāja ar mani kā ar bērnu, kurš neko nesaprot.
Tajā brīdī es nevis iesaistījos sarunā, bet vienkārši klusējot iegāju istabā un paskatījos uz savu somu. Aivars nebija slikts vīrietis. Viņš bija gadiem veidojis savu perfekto pasauli, kurā viņš jutās drošībā. Viņam nemaz nevajadzēja otru cilvēku ar savām domām un paradumiem. Viņam vajadzēja dekorāciju, kas papildinātu viņa mierīgo dzīvi. Bet es nebiju dekorācija. Es biju dzīvs cilvēks ar savām vajadzībām.
Nākamajā rītā es mierīgi pateicu, ka pārvācos atpakaļ. Viņš bija pārsteigts, bet viņš nejautāja “kāpēc”. Viņš tikai pajautāja, kurā laikā atbrauks mašīna pēc manām mantām, lai viņš varētu saplānot savu dienu. Tajā brīdī es guvu pēdējo apstiprinājumu tam, ka rīkojos pareizi.
Atziņas pēc divām nedēļām
Šīs divas nedēļas man iemācīja vairāk nekā pēdējie pieci gadi. Es sapratu, ka mūsu vecumā kopdzīve nav tikai jūtām balstīts lēmums. Tas ir darbs, kas prasa milzīgu gatavību piekāpties, ko ne visi ir spējīgi izdarīt. Es atgriezos savā dzīvoklī, noliku savu krūzi tieši tur, kur es gribēju, un pirmo reizi trīs nedēļu laikā dziļi ieelpoju. Man vairs nebija jābaidās nolikt apavus šķībi vai ieslēgt mūziku, kad man to gribas.
