Svētdienas vakars manā nelielajā Rīgas dzīvoklī ritēja neierasti klusi, taču šoreiz tas nebija tas skumjais vientulības klusums, ko biju jutusi gadiem ilgi. Tas bija miera un neizmērojama atvieglojuma pilns klusums.
Sēžot uz dīvāna un cieši sildot plaukstas ap karstu tējas krūzi, es vēroju, kā aiz loga lēnām satumst apsnigušās pilsētas ielas, kurās spēlējas dzeltenas laternu gaismas. Es jutos tā, it kā būtu tikko iznākusi no ledus auksta ūdens siltā istabā.
Tikai pirms dažām stundām es biju aizvērusi savas durvis, atgriežoties no piecu dienu “ziemas pasakas” Ogres pusē. Pasakas, kas patiesībā izvērtās par vienu no lielākajām vilšanās reizēm manā mūžā. Tur, meža ielokā, es pazaudēju ilūzijas, bet atguvu pati sevi.
Man ir 54 gadi, un šajā vecumā sieviete sāk ilgoties pēc mierīgas stabilitātes, taču es nekad nedomāju, ka stabilitātes cena var būt mana personīgā brīvība un cieņa.
Viss sākās pirms mēneša, kad starppilsētu autobusā nejauši iepazinos ar Gunāru. Viņš bija vīrietis, kurš izstaroja to reto pamatīgumu, ko mēdz saukt par vīrieša plecu. Sešdesmit gadus vecs, saimniecisks, ar paša celtu dārza māju un aizrautīgiem stāstiem par dabas dziedinošo spēku.
Pēc astoņiem vientulības gadiem, strādājot par grāmatvedi un skaitot svešu naudu, man šķita, ka beidzot esmu sastapusi savu “mierīgo ostu”.
Gunārs solīja man dzīvi kā paradīzē – prom no pilsētas dūmiem un rīta trokšņiem. Viņš zīmēja ainas, kur mēs divatā sildāmies pie kamīna, dzeram zāļu tējas no viņa dārza un baudām sniegoto idilli.
“Pie manis tu atplauksi.” viņš teica… Kad es pieņēmu viņa uzaicinājumu, es nevarēju iedomāties, ka aiz skaistajiem vārdiem slēpjas tik dzelžains dzīvesveids, kurā katrai kustībai ir sava cena.
Noteikumi, kas sākās jau pie sliekšņa
Mājiņa tiešām bija mīlīga – koka dēļu smarža, pamatīgs mūris un apkārt biezām sniega kupenām klāts dārzs. Taču Gunāra “paradīzes” noteikumi sākās tajā pašā sekundē, kad es ar savu somu pārkāpu slieksni.
Viņš nekavējoties norādīja uz nolietotām gumijas čībām un paskaidroja, ka viņa mājā kārtība ir augstāka par visu.
— Mums mājās ir savi likumi, Mārīt. Pilsētas paradumus un to mitrumu atstāsim aiz durvīm, — viņš noteica ar smaidu, kas toreiz vēl šķita nevainīgs.
Es pasmaidīju pretī – kārtība ir laba lieta, es nodomāju, bet manī ietrīsējās pirmā trauksmes stīga, kad viņš ar lupatiņu sāka slaucīt grīdu vietā, kur tikko bija pieskāries mans zābaks.
Tomēr pirmais patiesais pārsteigums sekoja vakarā. Ārā bija mīnus desmit grādi, un es sapņoju par karstu vannu. Tikko biju sākusi tecināt ūdeni, kad Gunārs klusi ienāca vannasistabā un, pat nepajautājot, aizgrieza krānu.
— Mārīt, mums jāsaimnieko prātīgi, — viņš noteica, raugoties uz mani kā uz nerātnu skolnieci. — Bet Gunār, es tikai gribēju sasildīties… Esmu nosalusi pēc ceļa. — Vannas patēriņš mums šobrīd nav plānots. Desmit minūtes dušā ir pilnīgi pietiekami.
Man ir dziļurbums un sūknis, kas tērē elektrību par katru litru. Boileris nav bezizmēra. Pilsētā tu esi pieradusi tērēt, nedomājot, bet šeit mēs dzīvojam saskaņā ar dabu un saprātu.
Es paliku sēžam uz vannas malas un jutu, kā mājīguma sajūta izgaist. Es nejutos kā mīļotā sieviete, bet gan kā neplānots apgrūtinājums viņa rūpīgi sastādītajam budžetam.
Viņa apsēstība ar taupību šķita nevis saimnieciskums, bet gan kaut kas auksts un distancēts, kas liek justies vainīgai par vienkāršu vēlmi pēc siltuma.
Rīta kontrole un “precīzā” tēja
Otrajā rītā Gunārs mani pamodināja jau septiņos, strauji atverot aizkarus. “Diena ir jāsāk laicīgi! Ziema ir īsa!” viņš paziņoja. Kad virtuvē gribēju uzvārīt tējkannu, viņš tūlīt pat bija klāt, it kā vaktētu manu katru kustību.
— Kāpēc tu lej tik daudz ūdens? — viņš jautāja, turot tējkannas rokturi. — Mēs dzersim divas krūzes, nevis vārīsim visu kannu. Katrs lieks litrs ir nelietderīgi tērēta enerģija.
Un ūdeni nevāra divreiz – tas vairs nav svaigs, tas zaudē savas īpašības. Šeit mēs sekojam pareizam un taupīgam dzīvesveidam.
Viss rīts pagāja viņa pamācībās. Pat to, kā es griezu maizi, viņš komentēja – šķēles esot par biezu, tā maize ātrāk beigšoties. Es pieķēru sevi pie domas, ka vilcinos pat ieslēgt galda lampu, lai palasītu grāmatu, jo baidījos dzirdēt kārtējo lekciju par elektrības tarifiem. Gaiss mājā bija vēss, bet Gunāra stingrā kontrole – vēl vēsāka. Es jutos kā ciemiņš, kuram nemitīgi atgādina, cik dārgi viņa uzturēšanās maksā.
Kad atpūta pārvēršas par darba nometni
Lūzuma punkts pienāca trešajā dienā. Ārā plosījās putenis, un es cerēju uz mierīgu dienu pie tējas tases un sarunām par mums. Tā vietā Gunārs man pasniedza darba cimdus un paziņoja, ka jātīra sniegs no siltumnīcu jumtiem un jāsāk malkas pārkārtošana šķūnī.
— Gunār, bet mēs taču norunājām, ka atpūtīsimies… Varbūt aizbrauksim pastaigāties uz Ogres promenādi vai ieiesim kur sasildīties, apēst kādu kūku? — es mēģināju iebilst, jūtot, ka mans spēku izsīkums ir ne tikai fizisks, bet arī emocionāls.
Viņa skatiens kļuva nepiekāpīgs. — Izklaides būs tad, kad darbi būs padarīti. Lauku mājā neviens nevar atļauties dīkdienību. Ja tu gribi šeit dzīvot, tev ir jākļūst par daļu no šīs saimniecības mehānisma. Mana iepriekšējā sieva zināja, ka darbs ir vienīgais veids, kā uzturēt šādu īpašumu. Šeit katram ir jāiegulda savs darbs, lai nopelnītu savu vietu.
Tajā brīdī es ieraudzīju patiesību. Gunāram nevajadzēja dzīvesbiedri, bet gan bezmaksas palīgu saimniecībā, kurš bez ierunām pieņemtu viņa taupības kultu un strādātu no rītausmas līdz tumsai. Viņa paradums uztvert cilvēkus kā funkcijas bija tas, kas manu cerēto idilli pārvērta par nepanesamu nastu.
Ko viņš pieprasīja man izdarīt ar savu Rīgas dzīvokli?
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kā beidzās šis neparastais stāsts
