Ceturtās dienas vakarā, kad sēdēju virtuvē un mēģināju sasildīt nosalušās kājas pie krāsns mūrīša, Gunārs beidzot atklāja savas kārtis. Viņš apsēdās man tieši pretī, nolika uz galda savas lielās plaukstas un runāja neierasti svinīgi.
— Mārīt, es redzu, ka pilsētas ieradumi tev joprojām traucē ieraudzīt īsto vērtību tam, kas mums šeit ir. Man ir pārdomāts priekšlikums – uzteic savu Rīgas dzīvokli, pārdod mēbeles un visu naudu ieguldām jaunā tehnikā un pirts remontā.
Tad tev vairs nebūs jātērējas pilsētā, un tu būsi pilntiesīga šīs mājas saimniece. Tev taču vajag stabilitāti vecumdienās, vai ne? Mēs būsim kā viens veselums, un tev nebūs jāuztraucas par rītdienu.
Es klausījos viņā un jutu, kā man pa muguru pārskrien ledains vilnis. Viņš to teica tik pārliecināti, it kā piedāvātu man mūža lielāko laimi. Bet es savā prātā redzēju ko citu – viņš gribēja, lai es pilnībā atsakos no savas pēdējās drošības salas un kļūstu par daļu no viņa ekonomiskā plāna.
Viņa piedāvājums neizklausījās pēc mīlošām rūpēm; tas izklausījās pēc darījuma, kurā es zaudēju savu brīvību apmaiņā pret stabilitāti svešos, dzelžainos noteikumos. Es sapratu – ja es to izdarītu, ceļa atpakaļ vairs nebūtu. Es kļūtu par viņa saimniecības “inventāru”.
Klusa izvēle ziemas rītā
Es neko neatbildēju, tikai lēnām pamāju ar galvu, it kā domājot. Bet iekšēji lēmums bija pieņemts tajā pašā sekundē. Es zināju, ka šī būs mana pēdējā nakts “paradīzē”, kurā gaiss bija kļuvis par smagu manai brīvību mīlošajai dvēselei.
Naktī es klausījos, kā vējš gaudo aiz loga, un skaitīju minūtes līdz rītam. Piektās dienas rītā, kad Gunārs bija devies uz veikalu pēc krājumiem, es rīkojos zibensātri. Es sakravāju savas mantas dažu minūšu laikā, iemetot somā pēdējos džemperus. Es izsaucu taksometru līdz Ogres stacijai un uz aukstā virtuves galda atstāju tikai īsu, skaidru zīmīti:
“Gunār, tava pasaule ir pārāk šaura manam raksturam. Es izvēlos savu mieru un savu brīvību pilsētā. Veiksmi meklējumos pēc kāda, kuram tavs dzīvesveids būs piemērots.”
Kad vilciens sāka kustēties Rīgas virzienā, es pirmo reizi piecu dienu laikā dziļi ieelpoju. Man nebija žēl pazaudēt šo “stabilitāti”, jo sapratu, ka bez tiesībām uz savu komfortu tai nav nekādas vērtības.
Atziņas un brīvības garša
Atgriezusies savā dzīvoklī, es pirmo reizi pa īstam novērtēju savu neatkarību. Es rīkojos tieši pretēji Gunāra noteikumiem – uzvārīju pilnu tējkannu, ieslēdzu visas gaismas un iegūlos karstā vannā uz tik ilgu laiku, cik pati vēlējos. Un ziniet? Es nekad neesmu jutusies tik bagāta.
Šis stāsts man iemācīja ko svarīgu. Mēs, sievietes, bieži vien pēc piecdesmit gadiem sākam baidīties no vientulības un esam gatavas pieņemt jebkuru “saimniecisku” piedāvājumu, lai tikai būtu kāds blakus.
Bet stabilitāte nav tā vērta, ja tev ir jāpazaudē sava personība. Saimniecisks vīrietis ir lielisks, bet tikai tad, ja viņa vēlme pēc kārtības neaizēno elementāru cieņu pret tavām vēlmēm.
Vēlāk Gunārs man atsūtīja īsziņu, saucot mani par “izlutinātu pilsētnieci”. Es viņu vienkārši nobloķēju. Es vairs negribēju tērēt ne sekundi savas dārgās dzīves, skaidrojot, ka laime nav mērāma ietaupītajos litros ūdens vai paša celtā pirtī, bet gan tajā, cik brīvi tu vari elpot blakus otram cilvēkam.
Es izvēlos savu nelielo dzīvokli, savu “dārgo” tēju un savu brīvību. Un es zinu, ka rīkojos pareizi.
Ko jūs domājat par šādu dzīvesveidu? Vai spētu atteikties no sava komforta lauku idilles vārdā, vai arī brīvība jums ir pirmajā vietā? Rakstiet savu pieredzi komentāros!
