Pirms kāda laika es pieņēmu lēmumu, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi. Es pārdevu savu plašo trīsistabu dzīvokli Rīgā, pieliku visus iekrājumus, paņēmu kredītu un pārcēlos uz klusu Sēlijas ciematu.
Manā galvā toreiz bija ideāla bilde: rīta kafija uz terases, putnu dziesmas, bērni skraida pa zaļu zāli un vakaros mēs ar sievu cepam gaļu savā dārzā. Es sapņoju par brīvību, kur nav kaimiņu ar urbjiem aiz sienas un nav mūžīgo problēmu ar auto novietošanu pie mājas.
Tagad ir pagājuši pieci gadi. Māja ir uzcelta, zālājs ir zaļš, bet, ja man būtu laika mašīna, es atgrieztos atpakaļ un pamatīgi sevi sapurinātu tajā brīdī, kad parakstīju pirkuma līgumu. Dzīve savā mājā laukos izrādījās nevis atpūta, bet gan otrs darbs, par kuru tev neviens nemaksā. Tieši otrādi – tu pats maksā par katru soli.
Māja nekad nav gatava
Lielākais pilsētnieka malds ir domāt, ka māju var pabeigt. Dzīvoklī tu uztaisi remontu un vari par to aizmirst uz desmit gadiem. Savukārt Sēlijas mājā kaut kas prasa uzmanību katru dienu. Šo piecu gadu laikā esmu apguvis santehniķa, elektriķa, galdnieka un pat kurinātāja amatu.
Ja ārā ir mīnus trīsdesmit grādi un pēkšņi apstājas apkures katls, tev nav kam zvanīt – tu celies divos naktī un mēģini to salabot pats. Ja nosprostojas kanalizācija, tu meklē speciālo tehniku un pats elpo šos “aromātus”. Brīvdienas vairs nepieder man. Agrāk sestdienās es lasīju grāmatu vai gāju uz kino, bet tagad es pļauju zāli, laboju šķību žogu vai krāsoju palodzes. Māja ir kā dzīva būtne, kas prasa tavu laiku visu diennakti, un, ja tu tai nepieskaries, tā sāk pamazām “aizmirsties”.
Izdevumi, kas nebeidzas
Kad es rēķināju izdevumus, man šķita, ka dzīvot ciemā būs lētāk. Domāju – sava apkure, savs ūdens, mazāki komunālie. Realitāte izrādījās skarba. Ziemā par apkuri nākas maksāt tādas summas, ka gribas raudāt. Taču tie ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar uzturēšanas izmaksām.
Mājā nauda pazūd kā melnajā caurumā. Te vajag nobērt celiņus, te uztaisīt nojumi automašīnai, te pēkšņi gribas pirtiņu. Ja dzīvoklī nopērc dīvānu un nomierinies, tad mājā ieguldījumi ir bezgalīgi. Tas ir milzīgs slogs ģimenes budžetam, ko iepriekš nebiju paredzējis.
Klusums, kurā nav miera
Es ļoti gribēju tikt prom no kaimiņiem, kas dzīvo virs galvas. Tagad kaimiņu virs manis nav, bet tie ir blakus. Pilsētā sienas vismaz ir biezākas, bet šeit viss ir kā uz delnas. Kaimiņš labajā pusē paņēma suņus, kuri rej uz katru kustību visas nakts garumā. Kaimiņš kreisajā pusē katras brīvdienas ieslēdz skaļu mūziku un rīko ballītes.
Tu pat nevari izsaukt kārtībniekus, jo viņš atrodas savā teritorijā un neviens cits tuvumā it kā netiek traucēts. Un kur tad vēl zāles pļāvēji – vasaras sestdienās no astoņiem rītā sāk dūkt viss ciems, un par gulēšanu var aizmirst.
Loģistikas murgs
Ciemats atrodas tikai kādus 15 kilometrus no tuvākās pilsētas, bet mūsu dzīve ir pārvērtusies par nebeidzamu sēdēšanu pie stūres. Veikals, aptieka, skola, pulciņi – visur ir jābrauc. Sieva ir kļuvusi par personīgo šoferi bērniem. No rīta uz skolu, pusdienās pakaļ, tad uz dejošanu, tad gaidīšana, tad mājās. Viņa pavada pie stūres apmēram četras stundas katru dienu.
Ja salūst mašīna, tā ir katastrofa. Taksi uz ciematu izsaukt ir dārgi un ilgi, bet autobuss brauc reizi stundā un parasti ir pārpildīts. Mēs esam pārstājuši tikties ar draugiem. Viņiem pie mums braukt ir par tālu, bet mums aizbraukt uz centru nozīmē stundu korķos vienā virzienā un stundu atpakaļ. Turklāt mēs vairs nevaram kopā atpūsties un iedzert vīnu, jo kādam vienmēr ir jāsēž pie stūres.
Infrastruktūras trūkums
Rīgā es biju pieradis, ka palīdzība ir rokas stiepiena attālumā. Šeit viss ir citādāk. Ja kādam paliek slikti, ātrā palīdzība brauc ilgi, it īpaši, ja ceļi ir aizputināti. Internets? Kabeļa nav, lietojam mobilo rūteri, kas vakaros “karas”, jo visi kaimiņi reizē sāk skatīties filmas. Ja pazūd elektrība, mēs paliekam pilnīgā tumsā un bez siltuma. Nācās pirkt ģeneratoru, kas maksāja gandrīz tūkstoti eiro, un vēl tēriņi par benzīnu.
Ziema un mūžīgais sniegs
Ziemas periods savā mājā ir atsevišķs stāsts. Pilsētas dzīvoklī tu skaties pa logu: “Ak, cik skaists sniegs!”. Savā mājā tu skaties ar šausmām: “Atkal būs jātīra.” Lai izbrauktu uz darbu, man jāceļas sešos no rīta un pusstundu jāstrādā ar lāpstu. Vakarā atgriezies noguris – un atkal lāpsta, lai dabūtu mašīnu sētā. Tā tas ilgst piecus mēnešus gadā. Mugura sāp, rokas smagas, un visa romantika pazūd pie pirmajām kupenām.
Lasi vēl: Sinoptiķi ir strauji pasliktinājuši laika prognozi no 13. februāra: “Viss sāksies jau agri no rīta”
Pašlaik esmu izlicis māju pārdošanā. Cenas ir augušas, tāpēc finansiāli es laikam nezaudēšu, bet esmu zaudējis piecus gadus mierīgas dzīves. Es gribu atpakaļ uz dzīvokli, kur sniegu tīra sētnieks, kur par tekošu radiatoru atbild namu pārvalde un kur uz veikalu var aiziet kājām. Sava māja ir brīnišķīga lieta, ja jums ir nauda dārzniekam, sētniekam un šoferim. Ja plānojat visu darīt paši, paralēli strādājot parastu darbu, jūs ātri vien jutīsieties kā iedzīti stūrī.
Nemēģiniet atkārtot manu kļūdu uzreiz. Labāk noīrējiet māju laukos uz pāris mēnešiem vēlā rudenī vai ziemā. Pamēģiniet, kā tas ir. Visticamāk, jūsu sapnis par “mājiņu ciematā” ātri izplēnēs, bet jūs būsiet ietaupījuši miljoniem nervu šūnu un tūkstošiem eiro.
