Šis ir viens no tiem stāstiem, kuru ne tikai stāstīt citiem, bet pat savā vientulībā atcerēties ir, maigi izsakoties, nepatīkami. Bet nu lai vismaz citiem ir pieredze tāpēc dalos
Tas rada to specifisko, sūro sajūtu pakrūtē, kad saproti – pasaule ne vienmēr darbojas pēc godaprāta principiem. Faktiski viss notika pirms vairākiem gadiem, taču šis gadījums kļuva par manu personīgo lūzuma punktu. Kopš tās dienas jebkura automašīnas pārdošana man pārvēršas par īstu izturības testu, kas prasa milzīgu piepūli un nebeidzamas bažas.
Es laikam piederu pie tās cilvēku kategorijas, kuri vienkārši nespēj piekopt principu “pārdod un aizmirst”. Manī nav tā pārpircēja gēna, kam ir pilnīgi vienalga, vai pārdotais auto nobrauks tūkstoti kilometru vai izjuks aiz pirmā līkuma. Pārpircējiem galvenais ir peļņa un nākamais klients, bet man – sirdsmieru un pārliecība, ka esmu rīkojies godīgi. Eh, skaidrs viens – veiksmīgs auto tirgonis no manis nekad nesanāks.
Sarežģītais mantojums: mans VW Passat
Netērēsim laiku liekās pārdomās un ķersimies pie paša stāsta. Lai jūs labāk izprastu situāciju, jāievieš zināma skaidrība par galveno varoni – manu toreizējo automašīnu. Tas bija “vācietis”, 2008. gada VW Passat ar 1.8 TSI motoru, kuru savulaik biju iegādājies no kāda pārpircēja. Šis auto man bija kļuvis par īstu pacietības skolu. Lai gan tas bija prasījis milzīgus naudas ieguldījumus un krietnu devu manas pacietības, es to nebiju pametis novārtā.
Īsi pēc iegādes motors “beidzās” visnepiemērotākajā brīdī – tieši šosejas vidū, braucot lielā ātrumā. Pazuda kompresija vienā no cilindriem, un problēma bija skarba: skrāpējumi, izkusis virzulis un vesela virkne citu tehnisku katastrofu. Es neizvēlējos lētāko ceļu. Motors tika pilnībā nomainīts pret mazlietotu “kontrātnieku”. Lai arī tas joprojām laiku pa laikam prasīja kādu sīku uzlabojumu vai profilaktisku ieguldījumu, auto bija tehniski kopts un gatavs darbam. Es ar to braucu ikdienā un nebaidījos doties tālākos izbraucienos.
Liktenīgā diena “X”
Pēc pusotra gada kopdzīves ar “Passat” es sapratu, ka ir pienācis laiks pārmaiņām. Man gribējās kaut ko citādāku, varbūt jaudīgāku vai manām mainīgajām vajadzībām atbilstošāku. Ievietoju sludinājumus populārākajos portālos, taču tirgus bija kluss. Trīs mēnešu laikā saņēmu tikai pāris zvanus un piedzīvoju divas visai pasīvas apskates. Līdz pienāca diena “X”. Telefona zvans: “Sveiki! Vai mašīnīti vēl pārdodat? Kad varētu apskatīt? Pēc bildēm ļoti patīk, nauda kabatā, esmu gatavs ņemt kaut tūlīt!”
Vienojāmies par tikšanos. Es, kā jau cilvēks, kurš ciena godīgumu, biju sagatavojies pilnam izklāstam. Tikšanās laikā es burtiski “izkratīju sirdi” par katru sīkumu: stāstīju par motora maiņu, rādīju rēķinus, norādīju uz skrāpējumiem un pat pieminēju lietas, kuras pircējs pats nekad nepamanītu. Mēs pat izbraucām testa braucienā, lai viņš sajustu, kā auto uzvedas uz ceļa. Taču pircējam tas viss šķita lieki. Viņu neinteresēja ne ritošā daļa, ne eļļas spiediens, ne dzinēja resursi. Viņa jautājumi bija pavisam citā līmenī:
“Klau, a kur te AUX vadu var iespraust?”
“Bluetooth strādā? Man vajag mūziku no telefona.”
“Kur te sēdekļu apsilde slēdzas iekšā? O, forši!”
Es sapratu, ka esmu velti tērējis laiku, mēģinot būt godīgs inženieris. Pircējs pat nepapūlējās ieskatīties zem motora pārsega, lai gan es to jau biju atvēris viņa acu priekšā. Viņam vajadzēja nevis mašīnu, bet gan statusa simbolu ar labu skanējumu.
Darījums un dīvainā atzīšanās
Pēc īsā testa brauciena pircējs ar pašpārliecinātu žestu iesēdās vadītāja krēslā un uzsvieda uz priekšējā paneļa biezu banknošu paciņu. “Re, kur kāposts, ņemu ciet. Rakstām papīrus,” viņš noteica. Esmu vienkāršs cilvēks – ja pērk, tad pērk. Sākām aizpildīt pirkšanas-pārdošanas līgumu. Kamēr es rakstīju datus, jaunais īpašnieks nolēma padalīties ar savu “dzīves gudrību”. Stāsts bija tāds ne no vienkāršajiem:
“Nē, nu tu iedomājies,” viņš smiedamies stāstīja, “nopirku nesen sev ‘Qashqai’, bet izrādījās pilnīgs mēsls – bijis zem ūdens. Vēl pie tam motors sāka klaudzēt jau pēc nedēļas. Zini, ko es izdarīju? Aizdzinu pie džekiem uz garāžām, tie tur kaut ko ‘samanīja’, kaut kādu piedevu ielēja, lai negrab, un es to vāģi ‘nogrūdu’ kaimiņam no blakus kāpņu telpas. Iedomājies, cik labi sanāca – atradu naivuli, kas nopirka. Ha-ha!”
Tajā brīdī man pār muguru pārskrēja skudriņas. Es sapratu, ar kādu cilvēku man ir darīšana. Mēs pabeidzām darījumu, viņš iesēdās manā “Passatā” un aiztraucās kaut kur uz citu pusi. Mani nepameta smaga priekšnojauta. Viņš nopirka auto “uz dullo”, neko nepārbaudot, un viņa attieksme pret tehniku bija vairāk nekā pavirša.
Divas stundas vēlāk: katastrofa
Pēc aptuveni divām stundām mans telefons sāka vibrēt. Ekrānā redzēju tikko aizbraukušā pircēja numuru. Tiklīdz pacēlu klausuli, pretī saņēmu nevis sveicienu, bet gan brēcienu un vismaz piecstāvīgus vārdus. “Atdod naudu. Tu man iesmērēji pilnīgu lūzni. Es tūlīt braucu atpakaļ, gatavo piķi!” viņš teica, neļaujot man pat iestarpināt vārdu.
Kad beidzot izdevās viņu nedaudz nomierināt, noskaidrojās situācija. Viņš bija izbraucis uz šosejas un, kā pats teica, “kārtīgi iedevis grīdā”, lai pārbaudītu, ko tas vāģis spēj. Pēkšņi panelī iedegusies dzeltenā eļļas lampiņa, bet uzreiz pēc tam – sarkanā, kas brīdina par kritisku eļļas spiediena trūkumu.
Normāls autovadītājs pie sarkanās lampiņas tūlīt pat apstātos un izslēgtu dzinēju. Bet ne viņš. Viņš bija turpinājis braukt līdz tuvākajam servisam. Zvans tika veikts brīdī, kad mašīna jau bija uz pacēlāja un kaut kādi “meistari” jau bija sākuši jaukt ārā motoru.
Morāles dilemma un karma
Šī situācija mani emocionāli sagrāva uz ilgu laiku. Vai tiešām es biju vainīgs? Mašīna, kas man kalpoja godam un ar kuru es braucu ikdienā, jaunā īpašnieka rokās “beidzās” divu stundu laikā. Vai man tiešām būtu jāņem atpakaļ izjaukts auto un jāatdod nauda cilvēkam, kurš, visticamāk, pats to motoru “sabeidza” ar savu agresīvo braukšanas stilu un ignoranci pret brīdinājuma signāliem? Draugi un paziņas mani mierināja, sakot, ka tā ir tīra karma par to nabaga kaimiņu un viņa “mašīnu zem ūdens”.
Turklāt neviens nekad neuzzinās, kas tur servisā patiesībā notika – varbūt tie bija tādi paši “garāžu meistari”, kuri vienkārši gribēja noplēst naudu. Protams, es saņēmu publisku “atsauksmi” ar visiem iespējamajiem vārdiem un solīšanu kārtot rēķinus “pēc jēgas” (nesmukā stilā). Tas bija nepatīkami, bet es paliku pie sava.
Secinājumi: rūktā skola. Šī pieredze mani iemācīja būt vēl piesardzīgākam. Tagad, pārdodot auto, es ievēroju divus dzelžainus noteikumus: Obligāta diagnostika. Es uzstāju, ka pircējam ir jāpārbauda auto neatkarīgā servisā pirms pirkšanas. Ja viņš to nedara, viņš uzņemas pilnu atbildību.
Līguma papildinājums: līgumā es vienmēr iekļauju punktu, ka pircējs ir pilnībā iepazinies ar tehnisko un vizuālo stāvokli un viņam nav pretenziju. Auto tiek pārdots “tāds, kāds tas ir”. Žēl, ka mēs vislabāk mācāmies tieši no savām kļūdām un rūgtākajām pieredzēm. Lietots auto vienmēr ir risks, un nevienam nevar būt 100% garantijas par to, kas notiks pēc simts kilometriem. Taču godaprāts un skaidri spēles noteikumi palīdz saglabāt vismaz veselo saprātu.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai pieņemtu auto atpakaļ vai tomēr uzskatītu, ka darījums ir galīgs?
