Pēc piecdesmit gadu sliekšņa pārkāpšanas esmu sapratusi vienu būtisku lietu: dzīvē stabilitāte ir ne mazāk svarīga par jūtām. Mans stāsts nav par lielām skumjām, bet gan par pragmatisku skatījumu uz dzīvi un to, cik svarīgi ir nepazaudēt pamatu zem kājām pat tad, kad šķiet, ka esi atradis cilvēku, kuram vari uzticēties pilnībā.
Man pieder neliels vienistabas dzīvoklis Rīgā. Es to iegādājos vēl pirms savas otrās laulības, un šis īpašums manā dzīvē spēlē lielu lomu. Tas nav tikai nekustamais īpašums – tas ir mans personīgais drošības garants.
Gadiem ilgi esmu to izīrējusi, un šī nauda ir bijusi stabils atbalsts gan man, gan manai meitai Zanei. Es vienmēr esmu zinājusi: lai kas arī notiktu, man pieder šie kvadrātmetri, un tas dod mieru.
Kad iepazinos ar Intu, viss likās ļoti saprotami. Viņš bija piecdesmit sešus gadus vecs vīrietis, praktisks, strādīgs un ar skaidru mērķi. Viņš strādāja būvniecības jomā, un viņa lielākā aizraušanās bija paša celtā māja Ogrē, netālu no Zilajiem kalniem.
Tā bija mūra ēka, ko viņš bija sācis būvēt vēl pirms mūsu tikšanās, taču procesā bija radies sastrēgums. Naudas nepietika, lai māju pabeigtu tā, lai tajā varētu pilnvērtīgi dzīvot arī ziemā.
Ikdiena Ogrē un nepabeigtie darbi
Pirmos gadus pēc tam, kad sākām kopdzīvi, mēs gandrīz katru nedēļas nogali pavadījām Ogrē. Es labprāt iesaistījos procesos – nevis tāpēc, ka man tas būtu jādara, bet tāpēc, ka man patika redzēt rezultātu.
Es palīdzēju krāsot detaļas, kārtoju pagalmu, stādīju ogulājus un iekārtoju puķu dobes. Mēs ēdām turpat uz vietas, bieži vien pie pagaidu galda, un apspriedām, kā šeit viss izskatīsies pēc gada vai diviem. — Redzi, te būs lielā istaba, bet tur – plaša virtuve, — Ints bieži rādīja uz tukšajām telpām.
— Mums atlicis pavisam nedaudz, tikai pēdējā apdare un apkures sistēma. Kad tas būs gatavs, mēs varēsim pārvākties un baudīt mieru. Pilsētas trokšņi paliks pagātnē.
Sarunas, kas pamazām kļuva par rutīnu
Pēc kāda laika es pamanīju, ka Ints arvien biežāk sāk aizskart tēmu par finansēm. Sākumā tie bija tikai aprēķini par to, cik dārgi maksā materiāli un kā cenas aug ar katru mēnesi.
Viņš mēdza sēdēt pie virtuves galda ar kalkulatoru un papīra lapu, rādot man skaitļus. — Ja mums tagad būtu brīvi trīsdesmit tūkstoši, mēs pabeigtu visu divos mēnešos, — viņš mēdza teikt.
— Bet no algas atlikt sanāk lēni. Atkal viss ievilksies uz nezināmu laiku.
Pamazām šīs sarunas kļuva konkrētākas. Viņš sāka tieši runāt par manu dzīvokli Rīgā. — Klausies, Ligit, kāda jēga tam dzīvoklim? — viņš vaicāja. — Tur dzīvo sveši cilvēki, tu tur neuzturisies. Ja mēs to tagad pārdotu, mēs varētu uzreiz pabeigt Ogres māju.
Mēs taču esam ģimene, un māja būs mūsu abu. Tev nebūtu jāmaksā rēķini par Rīgas dzīvokli, un mēs varētu dzīvot komfortā jau šogad. Kāpēc tu tik ļoti turies pie tā viena dzīvokļa, ja mums te top kaut kas daudz lielāks un labāks?
Argumenti un iekšējā pretestība
Es mēģināju paskaidrot savu nostāju. Mans galvenais arguments bija meita Zane. Viņai ar vīru pašlaik klājas grūti ar maksājumiem, un es biju plānojusi, ka šis dzīvoklis pēc laika paliks viņai.
Tā bija mana palīdzība bērnam, mans solījums. — Int, tas ir mans drošības pamats. Dzīvē mēdz notikt visādi, un man ir svarīgi zināt, ka man pieder mans īpašums, — es teicu.
Taču Ints šo manu argumentu nepieņēma. Viņš uzskatīja, ka tā ir neuzticēšanās viņam un mūsu kopīgajai nākotnei. Viņš sāka lietot tādus teikumus kā: “Ģimenē visam jābūt kopīgam” un “Tu joprojām domā par atkāpšanās ceļu, tātad tu man netici”.
Šīs sarunas atkārtojās gandrīz katru nedēļu trīs gadu garumā. Tā bija kā nemitīga fona skaņa mūsu attiecībās. Reizēm es tiešām sāku domāt – varbūt man tiešām nevajadzētu tik stingri turēties pie savas mantas?
Varbūt es tiešām bremzēju mūsu kopīgo progresu?
Es gandrīz jau biju gatava piekrist. Es pat sāku pētīt sludinājumus, lai saprastu, kāda ir mana dzīvokļa tirgus vērtība. Es gribēju, lai mājās beidzas šīs diskusijas un Ints beidzot būtu apmierināts.
Taču vienā sestdienas rītā Ogrē viss nostājās savās vietās. Ints bija aizgājis uz garāžu, bet savu telefonu bija atstājis uz terases galda.
Tur ienāca ziņa no viņa māsas Guntas, un tās sākums bija tik negaidīts, ka es nevarēju to vienkārši ignorēt.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, ko tieši māsa rakstīja Intam un kādu patieso iemeslu slēpa
