Kad Rasela Duglasa Povera kopā ar savu vīru antīko priekšmetu veikalā iegādājās antīku galdu, atnesot to mājās, viņi saprata, ka tam visas slēdzenes ir aizvērtas. Tādēļ viņi nolīga atslēdznieku (kam tad galds vajadzīgs, ja visas atvilktnes ir ciet?!). Bet, kad atslēdznieks bija pabeidzis savu darbu, viņi iekšā atrada kaut ko pavisam negaidītu. Dārgumus un vēstules kā mammas, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas vienā cilvēkā mantojumu kādai ģimenei.
Koka galds bija pilns ar antīkām dārglietām, dzimšanas apliecībām, kāzu fotogrāfijām, piemiņlietām, vēstulēm no Pirmā pasaules kara laikiem un ar roku rakstītām vēstulēm – tās bija uzrakstītas katram ģimenes loceklim, un katra lieta, kas atradās galdā, bija dāvana ikvienam viņas bērnam, mazbērnam un mazmazbērnam.
Šī sieviete bija saglabājusi atmiņas, noglabājusi tās drošā vietā, lai kādreiz viņas ģimene tās atrastu.
Ātra Google izmantošana palīdzēja uzzināt, ka šī sieviete, Džoanna Sautere, ir aizgājusi mūžībā. Tālāk Poveras uzdevums bija sameklēt viņas ģimeni, jo viņa vēlējās viņiem atgādāt atpakaļ šīs atmiņas.
Caur jau daudz dziļāku meklēšanu Poveras vīrs Teilors atrada Džoannas dēlu Čārliju Sauteru – atkal ar Google palīdzību viņš atrada Čārlija sievu – Robinu Sauteri, skolotāju no Ohaio. Pēc sazināšanās ar viņiem izrādījās, ka Čārlijs ar Robinu bija nodevuši galdu antīko preču veikalam, bet nav zinājuši, ka tajā atrodas kas tāds.
Patīkami pārsteigti par šo atradumu, Čārlijs un Robina aizsūtīja aizkustinošu vēstuli jaunajiem galda īpašniekiem:
“Mīļais Teilor un Rasela, liels paldies par to, ka kontaktējāties ar mums par antīkā galda saturu. Tā ir patiesa svētība. Lūdzu, ziņojiet mums par pārvadājuma izdevumiem, un mēs jums dāsni atīdzināsim. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka jūs un jūsu sieva tērējāt savu laiku, lai atrastu mūs. Vecmāmiņa Džoanna no debesīm skatās uz jums un smaida. Mūsu ģimene to novērtē vairāk, nekā jūs spējat iedomāties. Ar mīlestību, Robina un Čārlijs Sauteri.”
Avots: www.womansday.com
