Pieredze, kas lika man mainīt noteikumus. Tomēr šie konkrētie “īrnieki” mani izsita no emocionālā līdzsvara tik pamatīgi, ka vēl šodien skatos uz logiem
Izīrēju nekustamos īpašumus jau labus septiņus gadus un pa šo laiku biju pārliecināta, ka mani vairs nekas nespēs pārsteigt. Esmu redzējusi visu: studentus, kuri pie bībeles zvērēja, ka vienīgā nodarbe dzīvoklī būs “konspektu studēšana”, bet jau pirmajā nedēļas nogalē sarīkoja grandiozu ballīti ar kaimiņu sūdzībām. Esmu pieredzējusi ģimenes ar eņģeļu vaigiem, kuru bērni pēc mēneša visas dizaina tapetes bija pārvērtuši par krāsainu fresku izstādi.
Tomēr šie konkrētie “īrnieki” mani izsita no emocionālā līdzsvara tik pamatīgi, ka vēl šodien, pat pēc ilgāka laika, braucot garām tai mājai, es instinktīvi palēninu gaitu un skatos uz logiem. Es pārbaudu, vai tie atkal nav aizlīmēti ar to baiso, necaurredzamo melno plēvi.
Ideālais pāris
Kad viņi pirmo reizi ieradās apskatīt dzīvokli, es savā prātā jau vilku “plusus” un priecājos par veiksmi. Aina bija gluži kā no žurnāla vāka. Viņam bija ap piecdesmit pieciem gadiem – spēcīgas miesas būves, ieturēts un kopts vīrietis. Viņa stils liecināja par turību, taču tajā nebija nekā uzkrītoša vai vulgāra. Viņa pavadone, Marina, bija aptuveni trīsdesmit gadus veca – klusa, pat nedaudz kautra un pieticīgi ģērbusies. Viņa gandrīz neizrādīja interesi par virtuves tehniku vai skapju ietilpību; viņas skatiens lielākoties bija pievērsts vīrietim, it kā gaidot apstiprinājumu katram solim.
– Mums prioritāte ir absolūts klusums un privātums, – vīrietis teica zemā, patīkamā balsī. – Marina šobrīd strādā pie ļoti sarežģīta zinātniskā darba. Tā kā es bieži dodos ilgos komandējumos, man ir svarīgi zināt, ka viņa atrodas mierīgā vidē, kur neviens un nekas nevar novērst viņas uzmanību.
Es toreiz pie sevis nodomāju: “Lūk, tas ir džekpots!”. Nopietns, maksātspējīgs vīrietis meklē patvērumu savai jaunajai sievietei, lai tā nodarbotos ar augsto zinātni. Katra izīrētāja sapnis. Nekādu nakts klaigāšanu, nekādu pudeļu kalnu. Es biju tik ļoti apburta ar šo “ideālo scenāriju”, ka pat piedāvāju viņiem nelielu īres atlaidi, lai tikai viņi neizvēlētos citu variantu. Mēs parakstījām līgumu, es saņēmu drošības naudu, nodevu atslēgas un ar atvieglotu nopūtu aizvēru šo jautājumu.
Pirmās aizdomas
Pirmā dīvainā ziņa pienāca jau trešajā dienā, taču es to noraidīju kā kaimiņu kaprīzi. Piezvanīja apakšējā stāva kaimiņiene – sieviete ar diezgan sarežģītu raksturu, kurai parasti traucēja pat visklusākā soļu skaņa. Taču šoreiz viņas sūdzība nebija par troksni.
– Klau, vai tev tajā dzīvoklī vispār kāds ir ievācies? – viņa jautāja aizdomīgā tonī.
– Jā, protams, ļoti pieklājīgs un kluss pāris, – es mierīgi atbildēju.
– Nu, nezinu gan, kas tie par cilvēkiem… Tur valda tāds klusums. Es ne reizi neesmu dzirdējusi tekoša ūdens skaņu caurulēs, viņi neizmanto tualeti, pat televizors nekad neskan. Tikai reizēm, vēlās nakts stundās, atskan tāda kā mēbeļu bīdīšana. Klusi, bet dobji. Un vēl tā smaka…
– Kāda smaka?
– Pēc hlora vai kaut kādiem spēcīgiem ķīmiskiem šķīdumiem.
Es viņu mēģināju nomierināt, sakot, ka īrnieki vienkārši ir pedantiski un bieži veic uzkopšanu, taču sirds dziļumos sajutu nelielu trauksmi. Tomēr, kā gan es varētu braukt un pratināt pieaugušus cilvēkus par to, kāpēc viņi tērē maz ūdens vai kādus tīrīšanas līdzekļus izmanto?
Atklājums tumsā
Pagāja nedēļa, līdz notika neparedzētais. Man piezvanīja no namu pārvaldes – ēkas kopējā stāvvadā bija radusies problēma, un bija steidzami nepieciešams iekļūt manā dzīvoklī, lai pārbaudītu caurules. Pretējā gadījumā visai kāpņu telpai tiktu atslēgts ūdens.
Es nekavējoties zvanīju vīrietim – “telefons izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”. Zvanīju Marinai – gari, vienmuļi signāli, bet neviens neatbildēja. Pēc piektā mēģinājuma es sapratu, ka laika nav. Tā kā situācija bija kritiska, es paņēmu savu rezerves atslēgu komplektu un devos ceļā. Bija pulksten pus desmit rītā – laiks, kad jebkurš “zinātniskā darba rakstītājs” parasti ir mājās.
Es pieklauvēju, tad piezvanīju pie durvīm. Atbildes nebija. Ar trīcošām rokām atvēru durvis un iegāju iekšā… un burtiski sastingstot uz sliekšņa. Mans prāts sākotnēji nespēja apstrādāt to, ko redzēja acis.
Degunā iesitās tik asa un kodīga ķīmiska smaka, ka nesapratu kas notiek. Lai gan ārā valdīja saulains rīts, dzīvoklī valdīja piķa melna tumsa. Visi logi bija blīvi aizlīmēti ar biezu, melnu polietilēna plēvi un nostiprināti ar platiem izolācijas lentes slāņiem. Gaitenis bija tukšs, bet viesistaba izskatījās pēc ainas no filmas. Visas manas mēbeles – dīvāns, mīkstie krēsli, kumode – bija sastumtas vienā telpas stūrī un cieši notītas ar caurspīdīgu celtniecības plēvi, pārvēršot tās par kokoniem.
Telpas vidū, uz grīdas, sēdēja Marina. Viņa bija tajās pašas drēbēs, kuras valkāja ievākšanās dienā, taču tās bija kļuvušas netīras un saburzītas. Viņai tieši virsū spīdēja industriāls prožektors uz augsta statīva, kas šajā mākslīgajā tumsā meta baisas, asas ēnas.
Ap viņu visapkārt, kā dīvainas sniega pārslas, bija izmētāti simtiem A4 formāta lapu. Tās klāja gandrīz katru grīdas kvadrātcentimetru. Es paspēru soli, un papīrs zem kājām skaļi sačaukstēja. Es noliecos un paskatījos uz tuvāko lapu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
