Sanāca tā, ka es nebiju klāt sava dēla īpašajā dienā. Un tas nebija tāpēc, ka atrastos citā valstī vai nevarētu ierasties. Iemesls bija vienkāršs – mani neuzaicināja.
Mans dēls Kristaps satika Žaneti sporta zālē. Manuprāt, tā ir pilnīgi nepiemērota vieta, kur meklēt savu otro pusīti. Kāpēc gan nevarētu iepazīties ar meiteni internetā, darbā, autobusā vai tramvajā?
Domāju, ka ir piemērotāki iepazīšanās varianti.
Es redzēju, kā dēla acis mirdz, kad viņš rakstīja Žanetei īsziņas vai runāja ar viņu pa telefonu. Viņš pasāka iet vēlīnās pastaigās kopā ar iemīļoto un bieži dāvināja viņai greznus puķu pušķus.
Jā, mans Kristapiņš nopelna pietiekami daudz, bet es gan netērētu naudu tik dārgām dāvanām. Tad abi aizbrauca ceļojumā uz Ēģipti, bet Jaungada laikā devās uz populāru slēpošanas kūrortu – protams, par visu maksāja mans dēls.
Ziņkārības vadīta, es uzmeklēju šo Žaneti sociālās saziņas tīklā “Facebook”. Uzreiz bija skaidrs: viņa nāk no pieticīgas ģimenes. Visās viņas ievietotajās fotogrāfijās – dzimšanas dienās, jūras braucienos, bērnudārzā – bija redzama tikai viņas māte.
Spriežot pēc visa, tēvs tur neparādās. Skatoties uz mātes un meitas fotogrāfijām, man pat radās vēlme viņām novēlēt vairāk iespēju un atbalsta.
Noskaidroju, ka Žanete nāk no mazas Latvijas pilsētiņas un tikai pirms gada pārcēlusies uz Rīgu. Viņa dzīvo īrētā dzīvoklī, strādā kādā IT uzņēmumā. Man radās iespaids, ka šī dāma cenšas atrast kādu uzticamu un dāsnu jaunekli, uz kuru paļauties. Un mans Kristaps kļuva par viņas izvēli
Nu labi, samierinājos, ka abi ir kopā un biju gaidījusi, ka Žanete pārcelsies uz mūsu dzīvokli un uzņemsies saimniecības rūpes. Taču viņa izvēlējās citu pieeju – pierunāja Kristapu īrēt kopīgu dzīvokli.
Kā gan tas iespējams – ja jau ir savs mājoklis un māte, tad kāpēc meklēt citu dzīvesvietu un maksāt svešiniekiem par īri? Man tas šķita nesaprotami. Pat kaimiņiem varētu rasties iespaids, ka dēlu pati esmu pamudinājusi pārcelties.
– Mammu, mēs esam pieauguši cilvēki, vēlamies dzīvot atsevišķi, lai redzētu, vai esam saderīgi ikdienā. Man ir 24 gadi, laiks pārcelties. Mēs vēl nevaram atļauties iegādāties dzīvokli, tāpēc īrēsim, – paskaidroja dēls.
Bet es zināju: patiesībā viņu īrēt mājokli pierunāja Žanete.
Man viņa nepatika ne kā sieviete, ne kā topošā vedekla. Es cerēju, ka Kristaps atjēgsies un viņu pametīs. Šovasar viņš mani “iepriecināja” ar ziņu, ka izteicis Žanetei bildinājumu…
Es vairs nespēju noturēties un pateicu visu, ko domāju:
– Žanete tev neder, tu esi veidots no pavisam citas “mīklas”! Atrodi sev normālu meiteni un beidz pīties ar viņu!
Dēls negribēja manī klausīties. Viņš nolika klausuli, bloķēja manu numuru un pat izdzēsa mani no saviem feisbuka draugiem. Beigās viņš tikai noskaldīja:
– Ja tu necieni Žaneti, tad tu necieni arī mani!
Pagājušajā nedēļā es izveidoju feisbukā jaunu kontu ar citu vārdu, lai paskatītos, kas notiek dēla dzīvē. Un ko es uzzināju? To, ka 1. augustā Kristaps un Žanete apprecējušies. Ceremonijā piedalījās viņas māte, mana māsa un mana dēla draugi, kurus es pazīstu kopš bērnības. Visi, izņemot viņa paša māti!
Kā viņš varēja spert šādu soli, neaicinot mani? Es taču viņam neesmu sveša. Jā, es biju pret šīm laulībām, bet tas nenozīmē, ka esmu slikta vīramāte. Es vienkārši ļoti mīlu savu dēlu un vēlos, lai viņš būtu laimīgs. Kāpēc viņš to nesaprot?
Dārgie lasītāji – bet kāds ir jūsu viedoklis par šo stāstu un tā varoņiem? Jūsuprāt, kam taisnība, kam ne? Pastāstiet, lūdzu, komentāros!
Priecāsimies arī, ja atzīmēsiet rakstu ar emocijzīmi un dalīsieties ar draugiem sociālajos tīklos!
