Roberts nervozi pielaboja krekla apkakli, kad viņš kopā ar Līvu devās uz vecāku dzīvokli trešajā stāvā. Pa kāpnēm jau virmoja mātes gatavotā ēdiena vilinošā smarža, kas uz mirkli lika viņam pasmaidīt. Līva maigi saspieda viņa plaukstu, it kā nojaušot viņa satraukumu un mēģinot to kliedēt.
— Viss būs labi, neuztraucies, — viņa maigi čukstēja, sastopot viņa skatienu. Tajā mirdzēja dzirksteles, uzjundot Robertā atmiņas par brīdi, kad viņi pirmoreiz sastapās — kāpšanas laikā klintīs.
Toreiz Robertu pārsteidza ne tikai Līvas prasme veikli kāpt pa klintīm, bet arī viņas dzīvespriecīgais noskaņojums un dabiska, nepiespiesta drosme saskarsmē. Viņi aizrāvās sarunās un ātri vien atklāja, cik daudz viņiem ir kopīga — gan intereses, gan skatījums uz dzīvi. Kopš tā brīža viņi ir bijuši nešķirami.
— Beidzot esmu satikusi to meiteni, kura tik ātri iekaroja mana dēla sirdi! — Roberta mamma smaidot apskāva Līvu.
Viņas dēls viegli nopūtās, taču dvēselē viņu piepildīja silta sapratnes sajūta, kad visi apsēdās pie galda. Tēvs pavērsās pret Līvu un jautāja:
– Vai arī tu esi no tiem, kam patīk kāpt pa klintīm? Tiešām, kas tajā ir tik saistošs?
Līva sirsnīgi iesmējās. Gaisotne bija patīkama un mājīga. Roberts juta, ka ir atradis savu radniecīgo dvēseli, un viņa vecāki pieņēma Līvu kā daļu no ģimenes.
Visu vakaru, kamēr viņi baudīja vakariņas, Roberts ar lepnumu stāstīja par Līvas kulinārajiem talantiem, nepārtraukti viņu slavējot.
Roberta māte juta nelielu sasprindzinājumu no šādas slavēšanas, taču neko neizrādīja un turpināja sirsnīgi smaidīt. Kad jaunieši devās prom, viņa pagriezās pret vīru:
– Kā tev patīk Līva?
Tēvs paraustīja plecus:
– Laba meitene, mīļā. Roberts tieši staroja no laimes blakus viņai.
Māte samulsa:
– Man šķiet, ka viņa ir mazliet viltīga un drosmīga, vai ne? Visu vakaru tik smaidīja.
Vīrs smējās:
-Tas nekas! Viņa vienkārši ir dzīva un enerģiska meitene. Robertam tieši tāda ir vajadzīga.
Sieva uz viņu skeptiski paskatījās:
– Ja es būtu tavā vietā, es viņu uzmanīgāk pavērotu. Man šķiet, ka šī Līva nav tik vienkārša, kā varētu likties. Bet nu, redzēsim — laiks visu noliks savās vietās…
Viņa maigi noglāstīja vīra roku un sāka novākt galdu.
Mēnesi pēc tikšanās ar vecākiem Līva un Roberts nolēma sarīkot vakariņas un uzaicināt Roberta vecākus ciemos pie sevis. Roberta māte smaidīja, kad saņēma viņu zvanu:
– Mēs, protams, labprāt atnāksim! Vai būtu iespējams to sarīkot otrdienas vakarā? Tas mums būtu ērtāk.
…..
Kopš otrdienas rīta Līva bija ļoti satraukusies. Šovakar viņa un Roberts gaidīja viņa vecākus ciemos. Līva ļoti vēlējās atstāt labu iespaidu, īpaši uz savu topošo vīramāti.
Jau darbā domas par gaidāmajām vakariņām novērsa Līvas uzmanību no pienākumiem. Viņa centās koncentrēties, bet atkal un atkal prātā atgriezās pie ēdiena, ko ar lielu rūpību bija gatavojusi iepriekšējā vakarā. Līva izskatīja desmitiem recepšu vietņu, noskatījās neskaitāmus video, lai atrastu vislabāko krēmveida zivju zupas recepti — Roberta mātes iecienītāko ēdienu.
– Līviņ, tu te? — Irma, viņas priekšniece, pēkšņi uzsauca. — Kur ir ziņojums par jauno projektu? Termiņš ir pēc stundas, bet tā joprojām nav klāt!
Līva satraucās un izmisīgi sāka pārmeklēt uz sava galda esošos papīrus, nometot lapas uz grīdas. Pārskats nekur nebija atrodams!
– Irma, šķiet, ka mapi ar ziņojumu esmu atstājusi mājās! – Nedēļas nogalē strādāju pie tā un, visticamāk, aizmirsu to virtuvē…
Priekšniece dusmīga noteica:
– Labi, ej un atnes to atpakaļ pusdienu pārtraukumā. Bet nākamreiz esi atbildīgāka, mums ir daudz darba.
Meitene steidzās mājās, pārmetdama sev par savu izklaidību. Laika vairs nebija – viņai stundas laikā bija jāpaņem atskaite, jānogādā tā birojā un nekādā gadījumā nedrīkstēja nokavēt vakariņas.
Viņa iztēlojās vīlušos Roberta mammas sejas izteiksmi un pārmetošo toni: “Es tev teicu, lai nestrādā pārāk daudz.”
Nē, Līvai tas bija jāizdara, par katru cenu! Roberts viņai ticēja, un viņas pienākums bija piepildīt viņa cerības.
Pusdienlaikā pēc sarunas ar priekšnieci viņa izsauca taksometru un steidzās mājās pēc dokumentiem.
Taču, atverot dzīvokļa durvis, Līva sastinga uz vietas. Kāds bija jau dzīvoklī…
Virtuvē darbojās televizors, vannas istabā skanēja tekošs ūdens, bet priekšnamā bija redzams nepazīstamu sieviešu kurpju ar papēžiem pāris…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
