Līva pamatīgi saskuma—vai tiešām Roberts viņas prombūtnes laikā bija kādu aizvedis uz savām mājām? Nē, tas nebija iespējams! Vēl tikai pirms pusstundas viņa bija zvanījusi viņam pa WhatsApp un skaidri redzējusi, ka viņš atrodas darbā.
Līva bija ziņkārīga.
– Viņa nolēma, ka tā vietā, lai gaidītu nelūgtos viesus virtuvē, viņa paslēpsies un vēros.
Novilkusi kurpes, Līva uz pirkstgaliem iegāja guļamistabā. Viņa atvēra skapja durvis, atgrūda malā drēbju pakaramos un uzmanīgi iekāpa iekšā, cieši aizverot aiz sevis durvis.
Tikai pēc dažām minūtēm Līva dzirdēja, kā atveras vannas istabas durvis. Pa lamināta grīdu soļoja basas kājas. Caur spraugu starp durvīm Līva ieraudzīja garām ejošu sievietes figūru Roberta frotē halātā. Svešiniece bija viena un, šķiet, bija iegājusi virtuvē.
Līva ieklausījās skaņās, prātojot, kas ir šī noslēpumainā viešņa un ko viņa varētu vēlēties viņu dzīvoklī. Viņas sirds vēl aizvien strauji pukstēja. Situācija kļuva arvien dīvaināka un dīvaināka.
Līva bija ielavījusies skapī, kad pēkšņi no virtuves atskanēja ienākošā zvana skaņa. Svešiniece izvilka telefonu un atbildēja uz zvanu. Līva klausījās…
– Tiešām? – Viņa gandrīz iesaucās…
Balsī no virtuves viņi atpazina Roberta mātes balsi!
– Ko viņa šeit dara? – Līva bija apmulsusi. Viņa intensīvi klausījās, cenšoties uztvert jebkādus sarunas fragmentus. Taču sieviete runāja klusi un drīz vien atvadījās.
Līva sadzirdēja soļus, klusu troksni vannas istabā, tad gaitenī, un tad aizvērās ieejas durvis – viesis bija aizgājis. Roberts joprojām strādāja, Līva par to bija pārliecināta. Pagaidījusi pāris minūtes, viņa piesardzīgi izkāpa no skapja.
Virtuvē viss bija tāpat: televizors bija izslēgts, uz plīts bija uzkarsēts katls. Nekas nebija pazudis vai jauns. Līva apjukusi skatījās apkārt, cenšoties atrast kādu pavedienu, kas varētu izskaidrot svešinieces vizīti.
– Varbūt viņa vienkārši ieradās nomazgāties? – Līva prātoja. Galu galā tas bija Roberta dzīvoklis, kur viņa varēja būt viesojusies. Varbūt viņa mātei vienkārši bija dēla dzīvokļa atslēgas.
Tomēr Līvai likās savādi, ka Roberts nebija iepriekš paziņojis par savu ierašanos vai atstājis kādu paskaidrojumu. Viņa sajutās neomulīgi, jo šķita, ka kaut kas no viņas tiek slēpts. Vienīgais veids, kā noskaidrot patiesību, bija pagaidīt Roberta atgriešanos un tieši viņam pajautāt.
Pēdējo reizi neizpratnē palūkojusies uz virtuvi, Līva ātri metās savākt dokumentus darbam. Laiks strauji ritēja, un viņai nebija ne mirkļa, ko zaudēt…
Līvas skatiens apstājās pie katliņa ar atdzisušu zupu, kuru viņa bija vārījusi vēl vēlā naktī.
– Līva nolēma pamēģināt, vai tā pa nakti nav kļuvusi skāba, un uzsūca karoti zupas. – Uff, kas, pie velna, tas ir? – Viņa to visu izspļāvusi atpakaļ, un viņas seju saviebās – zupa bija neiespējami sāļa!
Līva apjukuši skatījās uz duļķaino zupu. Viņa skaidri atcerējās, ka bija pievienojusi sāli saprātīgā daudzumā. Un tad pēkšņi viss kļuva skaidrs… Tagad viņa saprata, kāpēc viņas māte patiesībā bija atnākusi un ko tieši bija darījusi virtuvē.
Līvai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Vai tiešām Roberta māte tīšām bija sabojājusi viņas ar rūpēm gatavoto zupu? Bet kādēļ? Vai tā bija greizsirdība? Vai arī slēpās kāds dziļāks iemesls, par kuru viņa pat nenojauta?
Mobilā tālruņa zvans pēkšņi pārtrauca Līvas domas, un viņa sastinga, sirdij sākot sisties straujāk.
– Kur tu esi? – skanēja priekšnieces nepacietīgā balss. – Atskaite jānodod izpilddirektoram pēc dažām minūtēm, steidzies atpakaļ!
Sajutusi satraukumu un apjukumu, Līva cieši satvēra dokumentus. Palikšana mājās neko neatrisinās – viņai vajadzēja visu rūpīgi apdomāt un izlemt, kā rīkoties attiecībā uz Robertu un viņa māti. Taču šobrīd galvenais bija atgriezties darbā un pilnībā koncentrēties uz ziņojumu.
Vakarā Līva nespēja rast mieru – viņu nomāca trauksmainas domas par gaidāmajām vakariņām. Pēc incidenta ar sabojāto zupu viņa vairs nebija pārliecināta, ko sagaidīt no Roberta mātes.
Roberts atgriezās no darba un ieraudzīja Līvu, stāvam pie durvīm ar atkritumu maisu rokās.
– Kur tu ej? – viņš brīnījās. Līva bezrūpīgi pasmaidīja:
– Jā, atkritumi ir jāiznes ārā, citādi tava mamma nāks un teiks, ka esmu slikta saimniece. Roberts pasmējās, bet Līvu tas neuzjautrināja. Viņa izslīdēja pa durvīm, lai Roberta vecāki viņu nesagaidītu pārsteigumā.
Taču viņi ieradās krietni pirms noteiktā laika. Līva atgriezās tieši tad, kad viņi ieradās, cenšoties neizrādīt apjukumu. Mātesmātes acu priekšā viņa atnesa galdā zupas trauku ar jaunu porciju smaržīgas zupas.
– Nu, nu, nu, nu redzēsim, kāda tu esi saimniece, ne velti mans dēls tevi tik ļoti slavēja, – ar rotaļīgu draudzīgumu sacīja Roberta māte.
Līvas sirds neprātīgi pukstēja. Tagad viss tiks atklāts!
Roberta tēvs bija pirmais, kurš paņēma karoti zupas. Līva sastinga.
– M-m-m, cik garšīgi!
Māte izbrīnā paskatījās uz vīru un tad uz Līvu. Roberts arī sāka slavēt līgavu. Visbeidzot, sieva uzmanīgi nogaršoja zupu… un sastinga. Zupa patiešām bija dievišķi garšīga!
– Vau, es jau sen nebiju ēdis tik garšīgi! – smaidīja apmierināts tēvs. – Dodiet recepti manai sievai, es arī gribu tādu zupu!
Visu vakaru Roberta māte bija nomākta, lai gan centās to neizrādīt.
Sarunas bija dzīvīgas: Līva un Roberts dalījās savos plānos, stāstīja smieklīgus stāstus. Kad Roberts paziņoja, ka viņi ir nolēmuši apprecēties, atmosfēra kļuva svētku un entuziasma pilna. Vienīgi vīramāte bija mazliet saskumusi…
Pēc ballītes Roberta vecāki sāka atvadīties un doties mājās. Pavadot viņus gaitenī, Līva pasniedza Roberta mammai nelielu maisiņu:
– Mājās variet to atvērt, tur ir jūsu mīļākie saldumi tējai!
Sieviete pateicās un saspringti pasmaidīja pretī. Bija acīmredzams, ka viņu kaut kas uztrauc.
Jau mājās, palikusi viena ar vīru, sieva attaisīja Līvas maisiņu. Tās iekšpusē bija šokolādes konfektes ar jūras sāli. Un apakšā bija maza zīmīte:
– Būsim labāki draugi, galu galā mums jādzīvo kā vienai ģimenei.
Sieviete vairākas reizes pārlasīja zīmīti, pirms pirmo reizi visa vakara laikā sirsnīgi pasmaidīja un pagriezās pret vīru:
– Zini, šķiet, ka Līva ir laba un stipra meitene.
Vīrs tikai pasmaidīja atpakaļ un uzlika sievai roku uz pleciem:
– Tas ir lieliski, ka tu visu esi sapratusi.
Un otrā pilsētas pusē Līva ar apmierinātu smaidu atstāja atsauksmi zivju restorāna lietotnē:
“Liels paldies par ātro un garšīgo piegādi! Šovakar jūsu pārsteidzošā zupa pēc senas receptes palīdzēja man atstāt lielisku iespaidu uz manu nākamo radinieci. Noteikti pasūtīšu pie jums vēlreiz, kad man būs nepieciešams pārsteigt savus radiniekus. Jūs esat vislabākie!”
Meitene atslējās uz dīvāna, klausoties Robertā, kurš bija aizmidzis blakus… Viss bija izdevies lieliski – ģimenes vakariņas bija izdevušās, un plāni par gaidāmajām kāzām kļuva arvien skaidrāki. Līva juta, ka tagad viņa varētu tikt galā ar jebkādiem pārbaudījumiem – galu galā viņai šajā dzīvē bija galvenais, pie kā turēties: Roberta mīlestība un jaunās lielās un draudzīgās ģimenes atbalsts.
