Man ir četrdesmit trīs gadi. Jau piecus gadus esmu šķīries un dzīvoju viens savā divistabu dzīvoklī jaunajā projektā, netālu no Ventspils Augstskolas. Strādāju par tirdzniecības pārstāvi lielā būvmateriālu uzņēmumā, kas apkalpo visu Kurzemi.
Darbs prasa daudz braukāšanas, tāpēc mašīna man ir svarīga — braucu ar koptu un jaudīgu “Škoda Kodiaq”. Neesmu nekāds miljonārs, bet alga ir stabila, par dzīvi nesūdzos un varu sev atļauties gan labas vakariņas, gan ceļojumus.
Pēdējos pāris gadus mēģinu atrast kādu dvēseles radinieci caur iepazīšanās lietotnēm. Tikšanās ir bijis diezgan daudz — esmu redzējis gan ļoti interesantas un inteliģentas sievietes, gan arī tādus personāžus, par kuriem varētu rakstīt anekdotes.
Tomēr nekas nopietns līdz šim nebija izveidojies. Pirms kāda mēneša, kad pavasara saule beidzot sāka pa īstam sildīt Ventspils ielas, man uzrakstīja Karīna. Viņai ir trīsdesmit divi gadi. Pēc bildēm spriežot — tiešām skaista: gari, tumši mati, gaumīgs stils un skatiens, kas liek aizķerties.
Anketā viņa bija norādījusi skaidri un gaiši: “Meklēju nopietnas attiecības ar vīrieti, kurš zina, ko grib. Vieglprātīgi tērzētāji — ejiet garām.”
Mēs sarakstījāmies aptuveni nedēļu. Viņa stāstīja, ka strādā par administratoru kādā no pilsētas vadošajiem skaistumkopšanas saloniem, pati īrē dzīvokli centrā un mīl garas pastaigas gar jūru. Es dalījos ar savu ikdienu, stāstīju par darbu un to, kā man patīk brīvdienās aizbraukt uz Kolku pasēdēt klusumā.
Mūsu sarakste ritēja patiešām viegli un nepiespiesti, bez jebkādas liekas izrādīšanās vai samākslotības. Es izlēmu spert nākamo soli un piedāvāju satikties klātienē, kam viņa ar prieku piekrita.
Mēs norunājām tikties sestdienas vakarā, ap pulksten septiņiem, vienā no tām mājīgajām Ventspils vecpilsētas kafejnīcām, kur gaiss vienmēr ir pilns ar tikko grauzdētas kafijas un siltu, smaržīgu smalkmaizīšu aromātu.
Pirmais iespaids un negaidītais jautājums stāvvietā
Sestdienas vakars bija tieši tāds, kādu to var gaidīt martā — gaiss bija dzestrs, lēnām sāka līt pavasarīgs lietus, un ielās dega laternas. Es atbraucu kādas desmit minūtes agrāk, noparkoju savu “Škodu” tieši pretī kafejnīcas ieejai un nolēmu mirkli uzgaidīt mašīnā, klausoties radio.
Pēc brīža pamanīju viņu. Karīna izskatījās vēl labāk nekā bildēs — viņa nāca pārliecinošā solī, augstpapēžu zābakos, elegantā pavasara mētelī, un rokās viņai bija somiņa ar ļoti pamanāmu, dārgu zīmola logotipu.
Es izkāpu no auto, lai viņu sagaidītu. Viņa pasmaidīja, bet pirmais, ko viņa pateica pēc sasveicināšanās, nebija par laikapstākļiem vai noskaņojumu. Viņa uzmeta skatienu manai mašīnai un tieši pajautāja:
— Tā ir tava “Škoda”?
— Jā, mana, — es nedaudz izbrīnīts atbildēju.
Viņa noskenēja auto ar tādu skatienu, it kā būtu tehniskās apskates inspektore:
— Nav slikti. Diezgan jauna izskatās. Es jau biju domājusi, ka būs kāds vecs “golfiņš” vai kaut kas tamlīdzīgs.
Mēs iegājām iekšā. Kafejnīcā valdīja miers, fonā skanēja viegls džezs. Mēs apsēdāmies pie galdiņa loga pusē, lai varētu redzēt lietus lāses, kas sitas pret stiklu. Oficiants atnesa ēdienkarti. Karīna pasūtīja salātus ar garnelēm un svaigi spiestu greipfrūtu sulu, es izvēlējos burgeru un dubulto espresso.
Saruna sākumā klājās pasmagi. Viņa ik pa laikam skatījās savā telefonā, atbildēja uz ziņām un uz mani skatījās tā, it kā es būtu intervējamais kādā darba pārrunu pirmajā kārtā. Es mēģināju atraisīt atmosfēru, pajokoju par saviem darba piedzīvojumiem uz Kurzemes šosejas, bet viņa reaģēja tikai ar vieglu, nedaudz iedomīgu smīnu.
Pēc kādām divdesmit minūtēm viņa pēkšņi nolika telefonu uz galda, cieši paskatījās man acīs un teica:
— Daini, vai mēs varam uzreiz runāt bez tiem visiem “kā iet” un “ko dari”? Man nepatīk tērēt laiku tukšām runām.
Es nedaudz samulsu, bet piekritu:
— Labi, Karīna. Par ko tieši tu gribi runāt?
— Tu teici, ka esi noskaņots nopietni. Es gribu redzēt apstiprinājumu, — viņa teica pilnīgi mierīgā, pat lietišķā balsī.
— Kādu tieši apstiprinājumu tu gaidi pirmajā randiņā? — es vaicāju, vēl nenojaušot, kas sekos.
Viņa nedaudz paliecās uz priekšu:
— Pārskaiti man tagad 150 eiro. Uzreiz. Uz kontu vai iedod skaidrā, ja tev ir.
Moments, kad pavasara lietus aiz loga likās siltāks par sarunu
Es sākumā patiešām nodomāju, ka viņa joko. Varbūt tas ir kāds dīvains sociālais eksperiments vai slēptā kamera? Es pat nedaudz iesmējos:
— Tas ir joks, vai ne? Par ko man tev jāmaksā?
Gemini rakstīja
Bet Karīnas seja neizmainījās ne par milimetru, tajā nebija ne mazākā smaida vai jokošanās pazīmju. Viņa skatījās uz mani ar pilnīgu un nesatricināmu nopietnību, tieši tāpat kā to darītu stingra amatpersona, kura tikko ir vēsi noraidījusi svarīgu iesniegumu un nevēlas par to vairs ne pušplēsta vārda dzirdēt:
— Tas nav joks. Tie ir 150 eiro. Tagad. Ja tu tiešām esi tas “nopietnais vīrietis”, par kuru izliecies sarakstē.
Es atliecos krēslā un lēnām malkoju savu espresso, mēģinot sagremot dzirdēto:
— Un kāds tieši ir šīs summas pamatojums?
Viņa atbildēja tā, it kā skaidrotu ābeces patiesības:
— Man vienkārši vajag pārliecināties, ka tu neesi viens no tiem vīriešiem, kuri tikai daudz sola un neprot turēt savu vārdu. Ventspils patiesībā ir maza pilsēta, un te ir pilns ar tādiem, kuri māk tikai skaisti un gari runāt, bet, kad tiešām ir jāsāk rīkoties vai kaut ko darīt lietas labā, viņi pēkšņi pazūd vai arī izrādās neiedomājami skopi.
Ja tu šodien spēj man iedot šādu summu uzreiz un bez tūkstoš liekiem jautājumiem, tas man ir skaidrs signāls, ka tu tiešām esi gatavs ieguldīt sievietē un nopietni skatīties uz mūsu potenciālajām attiecībām. Tas man vienkārši kalpo kā zināms drošības spilvens par manu veltīto laiku un enerģiju.
Es viņu vēroju ļoti uzmanīgi un vērīgi. Viņas sejā nebija manāma ne mazākā šaubīšanās, nekāda mulsuma vai nedrošības pazīmju par tikko pateikto.
Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa patiešām un no visas sirds uzskatīja, ka šāds negaidīts “tests” ir pilnīgi normāla un pašsaprotama lieta mūsdienu iepazīšanās procesā.
— Tātad šie 150 eiro ir tāda kā ieejas biļete nopietnās attiecībās ar tevi? — es precizēju, jūtot, kā iekšā sāk vārīties viegls aizkaitinājums, ko nomainīja sportiska interese.
— Var saukt arī tā, — viņa atbildēja, viegli pamājot ar galvu. — Es šovakar tērēju savu laiku, varētu būt kopā ar draudzenēm vai atpūsties pēc darba nedēļas. Es izvēlējos tevi, un man ir jāzina, ka tas ir tā vērts.
Es noglāstīju savu četru dienu bārdu un uz mirkli pieklusu. Mana iekšējā balss kliedza, ka jāmūk pēc iespējas tālāk, bet tajā pašā laikā gribējās redzēt, cik tālu šī nekaunība var aiziet. Es gribēju saprast, kas notiek tāda cilvēka galvā.
— Labi, Karīna, — es teicu. — Man nav žēl. Pārbaude, tātad pārbaude.
Es izņēmu no kabatas maciņu, lēnām atvēru to un izvilku trīs piecdesmit eiro banknotes. Es tās glīti noliku uz galda tieši viņas priekšā.
Karīnas acis tajā mirklī burtiski iemirdzējās, un tajās parādījās nepārprotams prieks. Viņas sejā beidzot atplauka pirmais patiesais smaids šajā vakarā — tāds gandarīts un pārliecināts uzvarētāja smaids.
Viņa pavisam nesteidzīgi paņēma no galda naudu, ar pirkstiem sajuta papīra tekstūru un vērīgi pārliecinājās, ka tās tiešām ir trīs banknotes, pirms tās glīti un rūpīgi ielika savā dārgajā zīmola somiņā.
— Nu re, Daini, tu tomēr esi malacis, — viņa teica ar manāmu gandarījumu balsī. — Es jau sākumā jutu, ka tevī ir tas vīrišķais kodols.
Tagad mēs varam tiešām mierīgi turpināt sarunu.
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kā vakars turpinājās un kādu negaidītu “fokusu” Dainis izspēlēja brīdī, kad Karīna vismazāk to gaidīja
