Pēc tam, kad nauda bija somiņā, Karīna burtiski pārvērtās. Viņa vairs neskatījās telefonā, kļuva runātīga, jautra un sākās stāsti par to, cik grūti klājas salonā, cik slikti ir klienti un kādi ir viņas plāni uz vasaras atvaļinājumu Grieķijā.
Es sēdēju un klausījos, bet manā galvā jau nobrieda plāns. Man bija interesanti vērot, cik ātri var nopirkt “interesi” un “sirsnību”.
Pēc kādām desmit minūtēm es, saglabājot pilnīgu mieru, ierosināju:
— Karīna, klau, šeit sāk kļūt par skaļu. Varbūt turpinām vakaru pie manis? Nopirksim vīnu, man mājās ir mājīgi, un varēsim tiešām parunāties bez liekiem aculieciniekiem.
Viņa pēkšņi apstājās pusvārdā, un viņas skatiens kļuva vēss:
— Pie tevis? Mēs taču tikko iepazināmies. Tas ir par agru.
Es pasmaidīju:
— Nu pagaidi, tu pati teici, ka nauda ir nopietnības pierādījums. Es tikko ieguldījos, tātad esmu sevi pierādījis kā uzticamu partneri. Loģiski, ka varam pāriet pie nākamā soļa, vai ne?
Viņa sarauca pieri un viņas balss kļuva asa:
— Tu ko, domā, ka esmu meitene, kuru var nopirkt par 150 eiro? Tu mani par kādu vispār uzskati?! Es nebraucu mājās pie vīriešiem pēc pirmā randiņa!
— Karīna, bet tu pati tikko paņēmi 150 eiro par “savu laiku”. Tātad tavs laiks ir novērtēts. Es vienkārši gribu pilnvērtīgi izmantot to, par ko esmu “ieguldījies”, — es mierīgi atbildēju.
“Fokuss”, kuram viņa nebija gatava
Viņa burtiski kvēloja no dusmām:
— Tas ir pavisam kas cits! Tie 150 eiro bija tests tavai vīrišķībai! Bet tas, ko tu tagad saki, ir apvainojums un nekaunība! Es neesmu tāda!
Es noplātīju rokas:
— Piedod, laikam neesmu tik gudrs, lai izprastu tavu loģiku. Labi, neuztraucies, nekur mēs nebrauksim.
Viņa aizvainoti klusēja. Es pasaucu oficiantu, palūdzu rēķinu par mūsu vakariņām un to apmaksāju. Tad es paskatījos uz viņu un teicu:
— Karīna, starp citu, pirms mēs šķiramies, vai gribi, es tev parādīšu vienu tiešām labu fokusu?
Viņa joprojām dusmīga, bet ziņkārīga, paskatījās uz mani:
— Kādu vēl fokusu?
Es izņēmu no kabatas vēl vienu naudas rullīti — tur bija kādi trīssimt eiro — un noliku uz galda. Viņas acis atkal iemirdzējās, un dusmas uz mirkli pazuda.
— Tas ir kam? — viņa pusčukstus vaicāja.
— Tūlīt redzēsi, — es teicu. — Tikai sākumā, lūdzu, atdod man tos 150 eiro, ko es tev iedevu pirms brīža. Fokusam vajag tieši tās banknotes.
Viņa nedaudz apjuka, bet vēlme redzēt, kas notiks tālāk ar lielo rullīti, bija stiprāka. Viņa atvēra somiņu, izvilka tās pašas banknotes un iedeva man. Es tās mierīgi paņēmu, pieliku pie pārējās naudas, salocīju un glīti iebāzu atpakaļ savā maciņā.
— Un kur ir fokuss? — viņa nepacietīgi vaicāja.
— Fokuss ir tāds, — es teicu, ceļoties kājās, — ka nauda brīnumainā kārtā atgriezās pie sava īstā saimnieka. Tests ir pabeigts, un esmu sapratis visu, ko man vajadzēja zināt.
Karīna sēdēja pilnīgā sastingumā, ar pavērtu muti. Viņai vajadzēja krietnu brīdi, lai aptvertu notikušo un saprastu, ka nupat iegūtais “drošības spilvens” ir tikpat ātri pazudis.
— Tu neesi nekāds vīrietis! Tu esi vienkārši sīkumains un negodīgs! — viņa to pateica tik skaļi, ka pat blakus galdiņa viesi neizpratnē atskatījās.
— Es nevienu neesmu apmānījis, — es pilnīgi mierīgi noteicu. — Tu vēlējies pārbaudīt mani, savukārt es pārbaudīju tevi. Tu šo pārbaudi vienkārši neizturēji. Visu labu.
Izgāju no kafejnīcas pavasara lietū, iekāpu savā “Škodā” un sajutu milzīgu atvieglojumu. Mājās braucot, es domāju par to, cik dīvainā pasaulē mēs dzīvojam. Tie 150 eiro nebija par naudu. Tas bija par pašcieņu.
Es nekad neatteiktu palīdzēt cilvēkam, kurš man ir dārgs, bet maksāt “nodevu” par iespēju runāt ar cilvēku, kurš tevi vērtē tikai pēc maka biezuma? Nē, paldies.
