Jau desmit gadus strādāju Itālijā, kur rūpējos par vecāka gadagājuma kundzi, kura dzīvo viena. Darbs nav viegls, taču nesūdzos, jo šajā laikā esmu nopelnījusi pietiekami, lai palīdzētu dēlam Andrim Latvijā nomaksāt hipotekāro kredītu un nodrošināt ģimenes labklājību. Palīdzu, cik vien man tas ir iespējams.
Ar dēlu un vedeklu Noru sazināmies pa telefonu un videozvaniem. Savus mazbērnus mīlu bezgala stipri, tomēr redzu viņus ļoti reti. Tā ir, iespējams, visgrūtākā šī darba daļa.
Lasi arī: Kā atjaunot baltumu un svaigumu virtuves dvieļiem- 10 minūtes – un dvieļi kā no veikala
Šoziem es nevarēju ierasties Latvijā uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Manis aprūpētā kundze saslima, un nevarēja viņu atstāt vienu. Tā nu dažas dienas pirms svētkiem pārskaitīju Norai 500 eiro ar skaidru norādījumu: nopērc bērniem ziemas jakas, apavus, cepures un dūraiņus. Ziema solās būt barga, bet bērni aug ātri – viņiem visu vajag jaunu. Vedekla apsolīja, ka izpildīs manu lūgumu.
Latvijā varēju ierasties tikai pēc Jaunā gada, vien uz dažām dienām. Nolēmu apciemot dēlu un mazbērnus. Bet, ieejot viņu dzīvoklī, uzreiz pamanīju: bērniem nav nevienu jaunu drēbju. Visas jakas un apavi ir no pagājušā gada.
Tik tikko valdīdama aizkaitinājumu, pavaicāju Norai, kur tad bērniem jaunās drēbes un apavi, kuru iegādei iedevu naudu.
Vedekla paraustīja plecus, kaut ko nomurminot zem deguna. Bet dēls Andris klusēja, kas lika man kļūt piesardzīgai.
Prasīju Norai, kur ir nauda, ko es nosūtīju un kam tās iztērēta.
Viņa nosarka kā magone un nomurmināja:
– Es pierakstījos manikīra kursos! Nopirku lampu, gēla lakas. Drīz man būs savs bizness!
Man burtiski žoklis atkārās šādas atbildes. Nauda, ko es nopelnīju smagi strādājot, lai nodrošinātu savus mazbērnus, iztērēta manikīra aprīkojuma iegādei!
– Tu nopietni? Bizness? Bet kā ar bērniem? Vai viņiem jāstaigā vecos apavos, kamēr tu tēlo uzņēmēju?
– Mammu, nesāc. Nora tikai vēlas palīdzēt mūsu ģimenei. Ja viņa sāks pelnīt naudu, tad arī bērniem būs tikai labāk, paziņoja mans dēls.
– Nopelnīt? Ko darīt, ja viņai neizdosies? Kā jūs to varējāt man nodarīt? Vispirms bija jāapgādā bērni, un tad jāpērk lampas un lakas!
Bet Nora negrasījās padoties:
– Jūs pati strādājat un zināt, cik grūti ir izdzīvot. Esmu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, nestrādāju. Vai man vajadzētu badoties?
– Es visu mūžu cenšos savas ģimenes dēļ! Naudu sūtīju, lai bērni nenosaltu, nevis lai jūs to iztērētu savām iegribām! Vai vēlaties strādāt? Lieliski! Bet ne jau uz mazbērnu rēķina!
Nora piecēlās un, aizcirtusi durvis, iegāja guļamistabā. Dēls Andris sēdēja ar noliektu galvu.
– Andri, un tu? Kur tu biji? Kāpēc tu to pieļāvi?
– Mammu, Nora ir spītīga. Viņa nolēma, ka tā būs labāk.
– Un tu? Vai tu esi tēvs saviem bērniem vai kā? Kāpēc viņi joprojām valkā vecas drēbes?
Andris klusēja. Manī vārījās dusmas un rūgtums. Es atbraucu no tālienes, lai redzētu savu ģimeni, bet viss beidzās ar skandālu.
Vēlāk pie manis nāca mazbērni, apskāva mani stāstīja par saviem bērnības priekiem. Es nevarēju noturēties un izplūdu asarās. Viss, ko es daru, viss, ko es paciešu, ir viņu labā, bet galu galā neviens nenovērtē manus centienus.
Nākamajā dienā par saviem ietaupījumiem nopirku bērniem jaunas ziemas jakas un zābakus. Bet Nora turpināja lielīties ar savu manikīra aprīkojumu, lai gan viņai vēl nebija neviena klienta. Atnāca tikai viena kaimiņiene, un pat viņa maksāja tikai ar šokolādes tāfelīti.
Pirms aizbraukšanas es devu Andrim pēdējo norādījumu:
– Nākamreiz, kad došu naudu, tu personīgi būsi atbildīgs par tās izlietojumu. Noteikti atsūti man čekus. Ja ne, es vairāk naudu nedošu. Ieklausies taču savā sirdsapziņā!
Tagad man ir sāpīgi atcerēties šo skandālu. Es mīlu savu ģimeni, bet man šķiet, ka Nora tikai izmanto manu laipnību. Un jo tālāk, jo vairāk baidos, ka visas manas pūles būs veltīgas.
Bet ko tu domā par šo stāstu? Vai nosodi Noru, ka viņa vīramātes ieskaitīto naudu iztērēja manikīra kursiem? Lūdzu, sniedz viedokli komentāros!
