Dr. Ādams Perkins, neirobioloģijas eksperts no Kinga koledžas Londonā, pastāsta: “Man ienāca prātā, ja tavā galvā galvenokārt dominē negatīvi noskaņotas domas, kuras arī tu pats radi, tad tev ir tendence just trauksmainību ātrāk, nekā to jūt citi cilvēki. Tas nozīmē, ka specifisku ar nerviem saistītu iemeslu dēļ, tev ir ļoti aktīva iztēle, kura uzvedās kā iebūvēts iedomātu draudu ģenerators.
Priecīgi cilvēki pēc definīcijas nesūdzas par problēmām, bet, tiklīdz, viņiem jārisina problēmas, viņi ir sliktākās pozīcijās nekā neirotiķi. Mums ir ļoti noderīgs saprātīguma pārbaudes mehānisms teorijām. Kā piemērs šeit kalpo Īzaka Ņūtona, Čārlza Dārvina, Vinsenda Van Goga, Kurta Kobeina un citu ģēniju dzīvesstāsti. Iespējams, ka radošumu un neirotismu vislabāk aprakstījis Džons Lenons, kurš apgalvo, ka ģenialitāte ir sāpe.”
Dr. Džeremijs Koplans, pētnieks un psihiatrijas profesors Ņujorkas štata universitātē pauž savu viedokli:
Lai arī mēs uztveram trauksmainību kā sliktu parādību, tā ir saistīta ar inteliģenci – kas ārkārtīgi labi spēj adaptēties. Augsts trauksmes līmenis var būt paralizējošs un pacientu uztraukumi visbiežāk ir nepamatoti. Tomēr, jāņem vēra, ka cilvēki, kuri ņem vērā bīstamības signālus, visbiežāk paglābj savas, kā arī savu bērnu dzīvības.
Kā izrādās, tava trauksmainība patiesībā var būt cilvēces izdzīvošanas atslēga.
Avots: higherperspectives.com
