Viss nonāca līdz lūzuma punktam decembra vidū. Ārā plosījās putenis, un Gunta vienā vakarā atgriezās mājās starojoša. Viņa jau bija paspējusi saplānot mūsu kopīgo atvaļinājumu janvārī, kad visiem parasti gribas siltumu.
— Es atradu brīnišķīgu piedāvājumu uz Kanāriju salām! — viņa sajūsmā stāstīja, rādot telefonā palmu bildes. — Tur ir viesnīca ar milzīgu rotaļu laukumu. Robertam jūra un saule tagad ir tik nepieciešama, viņš visu laiku šņaukājas.
Brauciens mums trijiem kopā ar lidmašīnu un viesnīcu izmaksās divus tūkstošus.
Es apsēdos dīvānā un dziļi ieelpoju.
— Gunta, man pašlaik nav tādas brīvas naudas. Es visu, ko varēju, esmu iztērējis mūsu pēdējo mēnešu dzīvošanai un tavām “steidzamajām” vajadzībām.
— Nu, bet tu taču vari paņemt nelielu aizdevumu! — viņa teica tā, it kā runa būtu par kafijas tasi. — Vai palūdz darbā avansu. Tas taču ir dēlam! Kā tu vari būt tik bezsirdīgs? Ja tu mīlētu mani, tu darītu visu, lai mēs būtu laimīgi.
Brīdis, kad viss nostājās savās vietās
Tajā mirklī es beidzot visu sapratu. Šajās attiecībās nebija nekādas partnerības. Gunta nemeklēja sev mīļoto vīrieti vai dzīvesdraugu – viņa meklēja aizstājēju, personīgo sponsoru, kurš uzņemtos visas materiālās saistības, kamēr viņa pati turpinātu dzīvot savu bezrūpīgo dzīvi.
No manis gaidīja, ka es iestigšu parādos sveša bērna dēļ, kuram ir pašam savs tēvs, bet mana dzīve tiktu pilnībā apturēta.
— Nē, Gunta, — es mierīgi noteicu. — Kredītu es neņemšu. Un nekādu palmu arī nebūs.
Viņas reakcija bija zibenīga. Maigums pazuda, un viņa pārvērtās par cilvēku, kuru es nepazinu.
— Tu esi vienkārši nožēlojams! Skopoties uz bērna veselību… Es domāju, ka tu esi vīrietis ar lielo burtu, bet tu esi tikai parasts egocentriķis, kuram nauda ir svarīgāka par mums.
— Es vienkārši neesmu gatavs tikt “adoptēts” kā tavs personīgais bankomāts, — es atbildēju un piecēlos, lai dotos uz guļamistabu.
Somas mašīnā un miers
Mantu krāmēšana gāja raiti. Kamēr Gunta virtuvē pa telefonu raudāja un stāstīja mātei, ka esmu viņu “pievīlis visgrūtākajā brīdī”, es mierīgi nesu somas uz savu mašīnu.
Kad dzinējs iedarbojās un es sāku braukt ārā no Valmieras, es sajutu dīvainu atvieglojumu.
Atgriešanās savā dzīvoklī Rīgā bija emocionāla. Te bija auksts un putekļains, bet tajā pašā laikā – te bija mans miers. Es zināju, ka rītdienas alga piederēs tikai man.
Es varēšu nomainīt tās riepas un nopirkt sev tos instrumentus, nebaidoties no pārmetumiem par “neesošiem kombinezoniem”.
Šī pieredze man iemācīja vienu vērtīgu lietu. Ja tu sāc dzīvot ar sievieti, kurai jau ir bērns, nekad nepaļaujies uz to, ka viss “sakārtosies pats no sevis”.
Par naudu, robežām un pienākumiem ir jārunā skarbi un tieši jau pirmajā tikšanās mēnesī. Frāze “tu esi vīrietis, tāpēc tev jāmaksā par visu” ir vienkārši manipulācija, lai nodrošinātu sev ērtu dzīvi uz cita rēķina.
Aiziet tajā vakarā bija mans drosmīgākais un pareizākais lēmums. Es gribu būt kopā ar sievieti, kura mīl mani, nevis manu spēju nosegt viņas aizdevumus un bērna kaprīzes.
Vai jums šķiet, ka vīrietim ir pienākums uzturēt sievietes bērnu no pirmās kopdzīves dienas? Vai arī šādiem izdevumiem būtu jāpaliek bērna vecāku ziņā, kamēr attiecības nav oficiāli reģistrētas? Būšu pateicīgs ja padalīsieties ar savu pieredzi!
