Es ilgu laiku dzīvoju viena savā nelielajā, bet saulainajā dzīvoklī. Bērni jau sen bija izauguši, pabeiguši studijas un izveidojuši savas dzīves tālākās pilsētās.
Mana ikdiena ritēja mierīgi starp darbu vietējā grāmatvedības birojā un klusiem vakariem. Sākumā šis klusums šķita kā dāvana, kā pelnīta atpūta pēc gadiem ilgas steigas, audzinot bērnus un veidojot karjeru.
Taču ar laiku vientulība pamazām sāka vilkties kā pelēka migla. Mājas vairs nesmaržoja pēc kopīgām vakariņām, un tukšās istabas atbalsoja katru manu soli tik asi, ka reizēm gribējās ieslēgt televizoru tikai tāpēc, lai dzirdētu kādu balsi.
Tieši tad manā dzīvē ienāca Uģis, un es pieļāvu kļūdu, noticot, ka mājas siltumu var vienkārši “iegūt”, uzsākot kopdzīvi bez dziļākas izpētes.
Mēs ar Uģi esam vienaudži – abiem ir 55 gadi. Iepazināmies pavisam parasti, caur kopīgiem paziņām kādā pasākumā tepat Jēkabpilī. Viņš likās stabils vīrietis, tāds kārtīgs un pamatīgs. Strādāja par galdnieku, viņam bija sava darbnīca, rokas “no pareizās vietas”, un viņš runāja maz, bet šķietami pēc būtības.
Manā vecumā vairs negribas tauriņus vēderā vai neprātīgu kaisli, kas atņem spēkus. Es meklēju drošību. Es meklēju kādu, ar kuru kopā izdzert rīta kafiju, kamēr Daugavas krastos lēnām plaukst pavasaris, un ar kuru pārmīt pāris vārdu pēc garas darba dienas, nejūtoties kā vienīgajam cilvēkam uz pasaules.
Pavasara cerības un pārcelšanās uz nomali
Lēmumu par kopdzīvi mēs pieņēmām diezgan strauji, varbūt pat pārlieku. Mums abiem šķita, ka šajā vecumā nav vērts vilkt garumā – laiks rit, un gribas beidzot justies kādam piederīgam. Uģim piederēja plaša privātmāja pilsētas nomalē, klusā vietā, kur dārzi robežojas ar nelielu meža puduri.
Viņš teica: “Ksenija, kāpēc tev jāmaksā par komunālajiem savā dzīvoklī? Nāc pie manis, dārzā drīz ziedēs ķirši, vietas pietiks visiem, un kopā būs vieglāk.”
Es piekritu šim aicinājumam un pieņēmu lēmumu par pārmaiņām. Bija jau aprīļa vidus, Lieldienu svētki nupat bija nosvinēti, un Jēkabpils ielās gaiss kļuva arvien siltāks, pamazām piepildoties ar to īpašo, spirgto plaukstošo pumpuru un tikko uzdīgušās zāles smaržu, kas raksturīga tikai pavasarim.
Tajā laikā es ar lielu apņēmību sakravāju savas personīgās mantas un sagatavojos pārcelšanās procesam. Iekšēji es jutos patiesi pacilāta un pat nedaudz patīkami satraukta, gluži kā tālajā jaunībā, kad viss vēl šķita priekšā.
Man tobrīd no visas sirds šķita, ka šis ir mans ilgi gaidītais jaunais sākums un lieliska iespēja beidzot vairs nebūt vienai, bet gan veidot kopīgu un saskanīgu ikdienu ar otru cilvēku.
Pirmā nedēļa jaunajā vietā aizritēja nemitīgā kustībā un lielā steigā, mēģinot pielāgoties svešajam ritmam. Es ar patiesu rūpību centos iekārtoties pēc iespējas mājīgāk, pacietīgi meklējot piemērotāko vietu saviem puķu podiem uz palodzēm un mīļākajām kafijas krūzītēm, ko biju saudzīgi atvedusi līdzi no sava iepriekšējā dzīvokļa.
Tomēr jau pavisam drīz, kad pirmā pārvākšanās sajūsma nedaudz noplaka, es sāku pamanīt pirmās nepilnības un nesaskaņas šajā šķietami idilliskajā kopdzīves bildē, lai gan sākumā tās visas man šķita tikai nebūtiski un viegli atrisināmi sadzīves sīkumi.
Uģim bija savi ieradumi, kas gadu desmitos bija kļuvuši par akmenī cirstiem likumiem. Viņš mēdza ienākt istabā ar darba drēbēm, nomest tās turpat uz krēsla un nekad neuzskatīja par vajadzīgu nenomazgāt aiz sevis šķīvi vai nolikt vietā instrumentus.
Es sākumā klusēju un pati visu sakārtoju. Es sev teicu: “Ksenija, neesi piekasīga. Viņš ir vīrietis, viņš gadiem dzīvojis viens, viņam vienkārši vajag laiku pierast pie tā, ka mājās ir vēl kāds.” Es pieņēmu šo situāciju kā obligātu nodevu par to, ka man vairs nebūs jāmostas klusumā.
Kad siltums izrādās tikai ilūzija
Otrā nedēļa atnesa skaudrāku atziņu. Es pamazām sāku saprast, ka Uģis nebija meklējis partneri vai sarunu biedru šī vārda patiesajā nozīmē. Viņš meklēja ērtības. Viņam vajadzēja kādu, kurš neuzkrītoši sakārtotu viņa vidi, kamēr viņš pats turpinātu dzīvot savu ierasto, nedaudz savrupo dzīvi.
Es pamanīju, ka viņš patiesībā nekad tā īsti nepajautāja, kā es jūtos pēc savas garās darba dienas, kad biju visu laiku pavadījusi, uzmanīgi strādājot ar sarežģītiem skaitļiem un apjomīgām atskaitēm.
Viņš neizrādīja ne mazāko interesi par to, vai man vispār garšo tas, ko mēs kopīgi ēdam vakariņās, vai arī kādas ir manas personīgās domas un ieceres par mūsu tālāko kopīgo nākotni.
Šķita, ka viņam ir pilnīgi pietiekami ar to, ka esmu vienkārši blakus, neiedziļinoties tajā, kas patiesībā notiek manā prātā vai kāda ir mana pašsajūta pēc saspringtā laika birojā.
Māja pamazām kļuva par viņa cietoksni, kurā es biju tikai kā nepieciešams papildinājums. Televizora pults vienmēr atradās pie viņa, un katru vakaru man bija jāklausās ziņas vai raidījumi par tehniku, kas mani absolūti nesaistīja.
Kad es mēģināju ierosināt, ka mēs varētu kopā aizbraukt uz netālo Krustpils pili pastaigāties vai brīvdienās apmeklēt kādu tirdziņu, atbilde vienmēr bija viena: “Man pēc darbnīcas gribas mieru. Ko mēs tur vazāsimies starp cilvēkiem?” Tā es sēdēju blakus viņam uz dīvāna, bet jutu, ka iekšējā vientulība ir kļuvusi vēl smagāka nekā tad, kad dzīvoju viena.
Saimnieces loma un tukšā panna vakarā
Kulminācija pienāca trešajā nedēļā. Es atgriezos mājās vēlāk nekā parasti – darbā bija ceturkšņa noslēgums, un es biju tiešām pārgurusi no saspringtā grafika. Ienākot virtuvē, cerēju uz kādu mīļu vārdu vai vismaz tējas tasi.
Taču mani sagaidīja nepatīkams skats. Uz galda stāvēja netīri trauki no pusdienām, visur bija maizes drupačas, un uz plīts gozējās pilnīgi tukša panna, kuras dibenā bija piedegušas tauku paliekas. Uģis jau sēdēja savā atpūtas krēslā un skatījās kaut kādu dokumentālo filmu.
— Uģi, vai tu paēdi? — es klusi pajautāju, noliekot somu.
— Jā, uzcepu sev gaļu ar sīpoliem. Bija labi, — viņš pat nepacēla acis no ekrāna.
— Un tu nepadomāji, ka es arī gribēšu ēst, kad atnākšu tik vēlu?
— Nu, tu taču esi saimniece, tu pati sev kaut ko uztaisīsi. Es jau nemāku tās tavas veselīgās lietas, — viņš mierīgi noteica, it kā tā būtu pati dabiskākā rīcība pasaulē.
Tajā mirklī manī burtiski kaut kas pārtrūka. Es sapratu, ka šis cilvēks mani neredz kā personību. Viņš neredz manu nogurumu, viņš neredz manu ieguldījumu un viņam pat prātā neienāk, ka rūpes ir abpusējs process.
Es biju kļuvusi par bezmaksas mājstrādnieci, kura par iespēju “nebūt vienai” maksāja ar savu laiku, enerģiju un pašcieņu. Es sapratu, ka viņš meklēja nevis sievieti, bet gan mājas funkciju, kas padara viņa dzīvi vieglāku, neko nedodot pretī.
Šīs ikdienas situācijas radīja ne tikai nesaskaņas mūsu sajūtās, bet arī visai pamanāmu finansiālu nesakritību kopējā budžetā. Lai gan sākotnēji mēs bijām vienojušies, ka visus pamata izdevumus dalīsim uz pusēm, es pamazām sāku ievērot, ka visi tie daudzie sīkumi, kas patiesībā veido patīkamu mājas vidi un komfortu – sākot no kvalitatīvākas pārtikas un beidzot ar mīkstākiem gultas veļas komplektiem, labiem mazgāšanas līdzekļiem vai vienkārši svaigiem ziediem vāzē – vienmēr un bez izņēmuma paliek tikai un vienīgi uz mana personīgā rēķina, it kā tas būtu kaut kas pats par sevi saprotams.
Es tērēju savu nopelnīto naudu, lai uzlabotu vidi vīrietim, kurš to uztvēra kā pašsaprotamu dāvanu. Vidēji mēnesī šādiem kopējiem izdevumiem un pārtikai es iztērēju ap 450 eiro, kas Latvijas apstākļos nav mazums, kamēr viņš savu naudu glabāja saviem projektiem darbnīcā.
Lūdzu, šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kāds gadījums dārzā pielika punktu šai kopdzīvei un kāpēc klusums tagad ir kļuvis par manu lielāko ieguvumu
