Mans telefons sāka neatlaidīgi zvanīt apmēram pēc kādām piecpadsmit minūtēm kopš brīža, kad biju aizgājusi no kafejnīcas. Es uzmetu skatienu ekrānam – tas bija Juris. Es nepacēlu. Viņš tūlīt pat pārzvanīja vēlreiz. Tad vēlreiz. Tad sāka sūtīt vienu ziņu pēc otras:
«Katrīn, tu laikam mani pavisam ne tā saprati.»
«Es vienkārši no sirds pārdzīvoju, ka tev varbūt tie salāti nemaz nepatika.»
«Lūdzu, satiekamies vēlreiz, es tev visu mierīgi paskaidrošu.»
«Tu laikam pārāk burtiski un nepareizi iztulkoji manus teiktos vārdus.»
«Man patiešām nebija ne mazākā nodoma tevi kaut kā aizvainot.»
Ziņas tālrunī pienāca viena pēc otras ar īsiem intervāliem. Es tās pa ceļam lasīju un skaidri jutu, kā manā iekšienē aug un nostiprinās kāds savāds, patīkams miers. Viņš savās ziņās nemaz nemēģināja patiesi atvainoties. Viņš tikai mēģināja visu racionāli izskaidrot. Viņš atkal centās visu atbildību par notikušo novelt uz mani – redz, tā esmu es, kura kaut ko «nepareizi saprata», un tā esmu es, kura visu «iztulkoja ne tā».
Kad atgriezos mājās, es mierīgi izdzēru savu tēju. Tad atvēru telefona iestatījumus. Atradu viņa kontaktu. Un bez jebkādām šaubām nobloķēju viņa numuru uz visiem laikiem. Pēc tam es izdzēsu visu mūsu sarakstes vēsturi no iepazīšanās lietotnes. Un arī tajā es viņu nobloķēju. Viss. Ar to šis stāsts bija beidzies.
Ir pagājuši jau trīs pilni mēneši kopš tās liktenīgās vakara tikšanās
Es joprojām esmu reģistrējusies tajā pašā iepazīšanās vietnē un reizēm, kad ir garlaicīgi, pašķirstu vīriešu anketas. Bet es vairs nekur nesteidzos un nevienam pirmā nerakstu. Ziniet, šajā laikā esmu sapratusi vienu ļoti būtisku lietu: ir simtreiz labāk būt vienai, nekā kopā ar jebkādu gadījuma cilvēku. Ir daudz labāk vakaros mierā un klusumā dzert tēju savā virtuvē kopā ar savu kaķi, nekā sēdēt kafejnīcā ar vīrieti, kurš svēti tic – ja viņš ir samaksājis par tavām vakariņām, tad tu automātiski esi viņam kaut ko parādā.
Reizēm es atceros to vakaru un pati pie sevis pasmaidu. Tāpēc, ka es patiesi lepojos ar sevi tajā brīdī. Es vienkārši piecēlos un aizgāju prom. Es nesāku to visu bezjēdzīgi ciest, es nesāku viņa priekšā attaisnoties vai kaut kā mēģināt pielāgoties viņa dīvainajiem noteikumiem. Es vienkārši pieņēmu lēmumu un aizgāju. Un šodien es zinu, ka tas bija pats pareizākais un drosmīgākais lēmums, kādu es tajā situācijā vispār varēju pieņemt.
Ja jūs kādreiz dzīvē nonāksiet kaut cik līdzīgā situācijā – vai tas būtu neveiksmīgā randiņā, darbā pie nepatīkama priekšnieka vai jebkādās citās attiecībās – un pēkšņi sajutīsiet, ka kāds mēģina jūs piespiest darīt kaut ko pret jūsu gribu vai vērtībām, lūdzu, atcerieties par maniem grieķu salātiem. Atcerieties to, ka jūs nevienam un nekad neesat neko parādā. Pat ja kāds cits tajā brīdī par jums ir samaksājis. Īpaši tad, ja šis cilvēks par jums ir samaksājis tikai tos nelaimīgos deviņus eiro. Aaaa nu sula vēl varbūt divi eiro.
