— Ak, beidz. Kaimiņi taču! Visu mūžu palīdzējām viens otram. Sāls nav — pie kaimiņienes. Sērkociņi beigušies — pie kaimiņienes. Skopums tas ir, Baiba. Parasts mietpilsonisks skopums. Tev trīs spaiņi būs, bet večiņai salātiem žēl?
— Viņš lika dalīties? — es precizēju.
— Tieši tā. — viņa atplauka, nospriedusi, ka ir uzrunājusi manu sirdsapziņu.
— Viņš nelika līst caur caurumiem piecos no rīta, — es atteicu. — Spaini. Šurp.
Viņa savilka lūpas. Ar visu savu izskatu viņa rādīja, cik dziļi esmu viņu vīlusi. Lēnām, ar uzsvērtu pašcieņu, viņa nolika spaini uz zemes.
— Ņem. Nepazūdi tik ar saviem tomātiem. Nezināju, ka tu esi tik… sīkumaina. Mēs taču esam inteliģenti cilvēki. Varētu pati piedāvāt.
— Izeja ir turpat, kur ieeja, — es norādīju uz upeņu krūmu. — Un lai es jūs šeit vairs neredzētu.
Gunta lepni pacēla zodu un līda atpakaļ caurumā.
Skats bija sirreāls. Cepurīte ar ziedu, puķains halāts un cienījamās pedagoģes mugura, kas attālinās krūmos.
— Kauns, Baiba! — atskanēja jau no tās žoga puses. — Kauns būt tik skopai!
Dzelžains arguments
Dienā atbrauca Andris. Noskatījās video. Paklusēja. Tad paņēma knaibles, dzeloņstiepļu rulli un aizgāja pie žoga.
— Zini, — viņš teica, savelkot “dzeloni” cauruma vietā. — Daži caurumi aizveras tikai ar dzelzi. Ar vārdiem te nepalīdzēsi.
Vakarā mēs dzērām tēju verandā. Es pamanīju kaut ko baltu pie sieta žoga. Piegāju klāt. Tā bija burtnīcas lapa rūtiņās. Glīti piesprausta ar veļas knaģi. Pazīstamā skolotājas rokrakstā, ar skaistiem vijumiem, bija uzrakstīts:
“Skopums ir grēks, kas saēd dvēseli ātrāk nekā rūsa dzelzi. Padomā par to, mans bērns.”
Es izlasīju zīmīti. Un pasmaidīju. Pirmo reizi dienas laikā man kļuva viegli. Lai viņa uzskata mani par skopu. Lai uzskata par mietpilsoni un grēcinieci. Lai raksta kaut poēmas uz žoga. Toties es būšu ar tomātiem. Saviem. Pašas izaudzētiem. Es noņēmu zīmīti, saburzīju to un iemetu grilā. Uguns jautri nobūra papīru.
Vai jūs atdotu ražu “nabaga pensionārei”, ja viņa pati pēc tās ierastos, kamēr jūs guļat? Vai tomēr savas mājas robežas ir svarīgākas par labām kaimiņattiecībām? Patika stāsts? Pieseko — lai taisnīgums triumfē vismaz šeit.
EVIJA, sazagusies ābolus, cerēja, ka visi domās, ka tā ir Gunta. Vai Evijai!?