Bija vēls novembra vakars 2022. gadā. Es tikko biju atnākusi no darba, nometusi kurpes priekšnamā un sapņoju par karstu tēju. Un tad atskanēja zvans
Zvans no Līgas, ar kuru bijām draudzenes vēl no studiju laikiem, bet pēdējos gados satikāmies reti — te viņai darīšanas, te man.
— Ilze, vari palīdzēt? Līgas balss skanēja tā, ka es uzreiz sapratu: noticis kas nopietns.
— Kas noticis? — es jautāju, apsēžoties virtuvē ar telefonu.
— Jānis iesniedza prasību par mantas sadali. Pēc mēneša man jāatstāj dzīvoklis.
Ak vai. Līga jau pusgadu šķīrās, bet es domāju, ka viss notiek mierīgi.
— Kā tā? Dzīvoklis taču ir jūsu kopīgais.
— Kad pirkām, noformējām uz viņa māti. Nodokļu dēļ, — viņa jocīgi iesmējās. — Tagad viņš saka, ka noguris tēlot labo.
Es klusēju, “apstrādājot” informāciju. Līga vienmēr bija mazliet vieglprātīga, bet lai nu tik ļoti…
— Ilze, man vajag naudu. Pieci tūkstoši. Paņemšu istabu izīrēšu, kamēr izdomāšu, ko darīt tālāk.
Summa bija nopietna. Gandrīz visa mana pus gada alga. Bet tā taču ir Līga. Mēs tik daudzus gadus bijām draudzenes, kopā pārdzīvojām pirmo mīlestību, kārtojām eksāmenus.
— Labi, — es teicu. — Rīt pārskaitīšu.
— Paldies, — viņas balss skanēja nopietni. — Es atdošu. Goda vārds.
Pēc stundas viņa jau bija pie manis. Samirkusi lietū, pavisam apjukusi. Mēs sēdējām pie virtuves galda, viņa dzēra tēju un stāstīja sīkumus. Es viņu patiesi žēloju.
No rīta es pārskaitīju naudu.
Pagāja gads. Līga iekārtojās jaunā darbā tūrisma aģentūrā, īrēja vienistabas dzīvokli mierīgā rajonā. Mēs reizēm sazvanījāmies, viņa stāstīja par kolēģiem, es — par ģimeni. Par parādu nerunājām. Es pacietīgi gaidīju, kad viņa pati šo tēmu uzsāks.
Bet klusums ieilga.
Sociālajos tīklos Līga regulāri lika fotogrāfijas: te ar draudzenēm restorānā, te uz manikīru, te ar jaunām lietām. Izskatījās laimīga. Es sāku raizēties — vai tiešām aizmirsusi? Vai arī naudas tiešām nav? Neizskatās, ka nav…
Kādu reizi satikāmies kafejnīcā. Līga izskatījās lieliski: jauns matu griezums, moderna soma, dārgs pulkstenis.
— Kā tev ar finansēm? — piesardzīgi jautāju, maisot kapučīno.
— Nu, pamazām normāli, — viņa novērsa skatienu. — Zini jau, kā tagad grūti.
— Līga, tu jau gadu strādā.
— Jā, bet dzīvokļa īre, komunālie maksājumi, pārtika… — viņa pamāja ar roku. — Knapi savelku galus.
Es pamāju ar galvu, bet iekšēji saspringu. Ja knapi savelc galus, no kurienes pulkstenis par četriem simtiem? Tādu pašu redzēju veikalā.
— Bet par parādu atceries? — es tieši pajautāju.
Līgas seja izmainījās.
— Protams, atceros! Kā tad! — bet balss skanēja saspringti. — Tikai pagaidām nevaru. Tu taču saproti.
— Saprotu. Bet kad varēsi vismaz daļu atdot?
— Ilze, nu kāpēc tu tā kā izmeklētājs? — viņa iesmējās. — Es taču speciāli nevilcinu.
Pēc šīs sarunas es sajutos neērti. Vai tiešām uzvedos kā izmeklētāja? Varbūt tiešām pārāk prasu?
Bet pēc mēneša nejauši satiku Līgu tirdzniecības centrā. Viņa pie kases maksāja par pirkumiem: dārgas smaržas, divas pudeles, kaut kāda kosmētika. Čeka summa uz mirkli uzplaiksnīja — iespaidīga.
— Līga! — es uzsaucu.
Viņa pagriezās, un es ieraudzīju, kā viņas seja kļuva nopietna
— O, Ilze! Kāda tikšanās!
— Nu jā. Labi iepērcies, — es pamāju uz viņas somām.
— Nu… nedaudz sevi palutināju, — viņa noslēpa čeku kabatā.
— Bet parādam naudas joprojām nav?
Iestājās klusums. Ap mums dūca tirdzniecības centrs, bet starp mums it kā izveidojās skaņu necaurlaidīga siena.
— Ilze, nu kāpēc tu tā? Cilvēku priekšā…
— Bet kā? Kad man būs ērti ar tevi par to parunāt?
— Es tagad nevaru atdot. Saprotu? Nevaru.
— Bet smaržas jaunākās vari atļauties, — es teicu klusi un pagriezos.
Divas nedēļas mēs nerunājām. Pēc tam Līga atsūtīja ziņu: «Ilze, nepukosimies naudas dēļ. Es atdošu, tikai dod laiku.»
Es atbildēju: «Labi. Gaidu.»
Bet laiks gāja, un nekas nemainījās. Turklāt sāka nonākt dīvainas runas. Mūsu kopīgā paziņa Dace tā starp citu piezīmēja:
— Līga saka, ka tu uz viņu spied par naudu. Kā inspektors tāds.
— Ko tieši viņa saka?
— Nu… ka tu prasi naudu, kuras viņai nav. Runā par draudzības pārtraukšanu.
Lasi vēl: Kā panākt, lai “mūžīgais astē sēdētājs” ievērotu distanci starp automašīnām
Es sajutu, kā viss iekšā atdziest. Izrādās, Līga ne tikai neatdod parādu, bet vēl arī padara mani par traku.
Tajā pašā vakarā es viņai uzrakstīju:
«Līga, būsim godīgas. Tu negrasies atdot naudu. Un vēl pārstāj stāstīt cilvēkiem, ka es uz tevi spiežu. Es tikai gribu atgūt to, ko iedevu grūtā brīdī.»
Atbilde atnāca ātri: «Ej tu ar savu naudu! Domā, man patīkami to visu cilāt? Apnikusi jau!»
Es pārlasīju ziņu vairākas reizes. Lūk, tā arī visa draudzība. Divdesmit gadu pazīšanās, kopīgas atmiņas, atbalsts grūtos brīžos — viss nosvītrots ar vienu frāzi.
Visvairāk grieza tas, ka es biju gatava nākt pretī, apspriest atmaksas grafiku, piekrist daļējai atdošanai. Bet Līga pat negribēja runāt. Viņai bija vieglāk pataisīt mani par jokainu nekā atzīt savu netaisnību.
Pagāja vēl pusgads. Par parādu es aizmirsu — izsvītroju no dzīves kā nepatīkamu mācību. Un nesen redzēju sociālajos tīklos: Līga pērk mašīnu. Lietotu, bet tomēr. Ierakstā bija: «Sapņi piepildās! Paldies visiem, kas atbalstīja grūtos laikos!»
Lasi vēl: Piecas dienas ar 28 EUR : pensionāres stāsts par ikdienas maltītēm
Es pasmaidīju. Interesanti, kam viņa pateicas? Tiem, kas tiešām atbalstīja, vai tiem, kas vienkārši klausījās viņas žēlabas?
Un šodien kolēģe lūdza aizdot līdz algai. Tikai mazliet — trīs simtus. Es paskatījos uz viņu un teicu:
— Atvaino, bet es naudu neaizdodu. Principiāli. Tā visu vienmēr sabojā, tici man.
Viņa izbrīnījās:
— Kāpēc?
Es paraustīju plecus:
— Draudzība ir dārgāka par naudu. Bet nauda to diemžēl sabojā.
Kolēģe pamāja, lai gan laikam nesaprata. Kā izskaidrot, ka lieta nav summā, bet attieksmē? Ka «es atdošu» dažiem cilvēkiem ir tikai skaisti vārdi, kas palīdz dabūt kāroto?
Līga mani iemācīja svarīgu lietu: īsti draugi nepazūd, kad pienāk laiks norēķināties. Bet tie, kas pazūd, nekad arī nav bijuši draugi. Tomēr mācība bija dārga. Pieci tūkstoši un divdesmit gadu draudzības — augsta cena par izpratni par cilvēka dabu.
Tagad es zinu: ja gribi palīdzēt — dāvini, nevis aizdod. Ja neesi gatavs dāvināt — nedod vispār. Jo parādi sabojā attiecības ātrāk nekā jebkura cita problēma.
Bet kas attiecas uz Līgu… Lai brauc ar savu jauno mašīnu un stāsta visiem, cik es esmu tāda vai šāda. Man viņas viedoklis vairs nav svarīgs.
Svarīgi ir tikai tas, ka es beidzot sapratu: draudzībai jābūt balstītai uz savstarpēju cieņu, nevis uz to, cik daudz esi gatavs cilvēkā ieguldīt.
Un ziniet ko? Bez tādiem «draugiem» dzīve kļuva daudz mierīgāka.
