Telpa viņu sadzirdēja: vilki devās mežā līdzi savam vadonim. Otrais nosacījums — rīcība. Vecmāmiņa vienmēr un visur strādāja mierīgi un apzinīgi, nekad neļāvās drūmām domām. Nebija baiļu. Ja paskatāmies uz viņas dzīvi kopš bērnības — tajos gados taču bija apmēram divdesmit mierīgi gadi bez postījumiem.
Viņa saprata, ka uz pārdzīvojumiem aizies visi spēki. Bet viņai nebija laika pat uz to.
Tagad mēs zinām, ka ir Radītājs, lūgšana un citi garīgi instrumenti.
Taču tie nedarbojas bez mūsu atbildības. Vilki neizjuta cilvēka bailes vai padevību apstākļiem. Tā bija mierīga, pārliecināta par labu nodomu — spēka izpausme. Un dzīvnieki pakļāvās. Telpa redzēja, ka viņa gatavojas to izturēt. Un vēl vienu nosacījumu vecmāmiņa ievēroja stingri — neņemt svešu, radīt visu no tā, kas ir mājās, nevēlēt nevienam ļaunu, nesēdēt bez darba. Tas arī ir cieņas un godaprāta pamats.
Mūža nogalē viņa man teica: “Drīz pienāks laiki, kad cilvēki sevi izlaidīs, sāks mānīties, bet tu nezaudē sevi.” Pēc tā gadījuma vilki vairs nenāca uz vecmāmiņas pļavu. Bērni pamazām nostājās uz kājām. Neviens no viņiem nezaudēja savas tīrās domas un taisnīgumu. Vecākie dēli vēl ir starp mums — 96 un 98 gadus veci. Viņi izgāja visus pārbaudījumus, kādi vien iespējami mūsu pasaulē, ar cieņu.
Vecmāmiņa Aija palīdzēja audzināt mazbērnus, strādāja, kur vien varēja. Otrreiz viņa neapprecējās. Kavalieri bija, bet neviens nespēja aizstāt Andri. Pateicos par izlasīšanu. Izsakiet savu viedokli. Dalieties ar saviem brīnumainajiem stāstiem. Esiet gaiši un draudzīgi.
