Natālija ir šķīrusies vidēja vecuma sieviete. Viņa dzīvo trīsistabu dzīvoklī kopā ar bērniem. Sievietei ir 25 gadus vecs dēls un meita vēl skolas vecumā.
Dēls pirms trim gadiem pabeidza universitāti un kopš tā brīža nekad un nekur nav strādājis. Jaunais cilvēks neuzskata par vajadzīgu iekārtoties darbā. Viņš arī negrasās veidot savu ģimeni. Nav nekādu mērķu, plānu un ambīciju.
Natālija mēģināja izdarīt visu iespējamo, lai palīdzētu dēlam iekārtoties dzīvē. Viņa patstāvīgi meklēja dēlam darbu, mēģināja viņu iekārtot darbā caur savām paziņām, problēmas risināšanā pieslēdza arī bijušo vīru.
Nekas no viņas pūliņiem nenesa augļus. Puisis tā arī palika bezdarbnieks. Jā, reizēm viņš iekārtojās kādā organizācijā, bet tad burtiski pēc mēneša uzrakstīja atlūgumu pēc paša vēlēšanās.
Sievietes dēls savu bezdarbību un nevēlēšanos strādāt izskaidroja ar to, ka viņš meklē sevi. Redziet, viņš nevar sevi atrast. Vēl vairāk, tā alga, kuru piedāvā darba devēji, ir tik niecīga, ka tās dēļ nav vērts iespringt. Priekš kam? Labāk mierīgi pagulēt mājās.
Lūk, tāda ir domāšana manas paziņas dēlam. 500 eiro nav liela alga, bet iesākumā pilnīgi pietiekama neprecētam puisim, kurš turklāt dzīvo pie savas mātes. Tomēr viņš pats uzskata, ka ir pelnījis vairāk.
Natālija par situāciju ir nelaimīga: Andrejs (puiša vārds) visu dienu guļ uz dīvāna un skatās telefonā, vai arī sēž pie datora un spēlē spēles.
Ja varētu, tad atņemtu viņam datoru, bet nevaru, jo tā ir dāvana no viņa tēva. Arī internetu nevaru atslēgt, jo tas ir vajadzīgs meitai, lai mācītos.
Agrāk es Andrejam devu pat savu mašīnu, jo viņš teica, ka brauc uz pārrunām. Tomēr pēc tam, kad es ieraudzīju, ka viņš ar to vizina savus draugus, aizliedzu ņemt automašīnu.
Es viena pati strādāju un uzturu savu meitu Tatjanu. Viņu uzturēt man ir pienākums, jo viņa ir vēl nepilngadīga. Bet kāpēc man būtu jāuztur 25 gadus vecs dēls?
Lasi arī: Uz pirkstiem gredzeni un rokās iPhone. Kā izskatās sociālā dienestā sastopamie “mazturīgie”
Andreju pat nemoka sirdsapziņa. Viņš mierīgi ēd uz mana rēķina. Pat neuzskata, ka tas ir netaisni, ka māte smagi strādā, bet viņš guļ uz dīvāna.
Vakar atkal ar viņu bija strīds un es pateicu, lai neaiztiek produktus, kuri ir pirkti par manu naudu. Ko viņš ēdīs? Nav mana problēma, jau sen ir laiks atrast darbu.
Atvēlēju viņam ledusskapī augšējo plauktu, bet pārējie būs mums ar Tatjanu. Tagad pirkšu produktus tikai priekš diviem.
Protams, man ir žēl dēla, jo esmu taču māte. Es par viņu uztraucos, mīlu viņu, bet visam ir savas robežas. Iespējams, kad viņš sapratīs, ka viņam patiešām nav ko ēst, tad ies strādāt.
Nu,jā ko es varu teikt