Pirms pieciem gadiem Sāra Hepola pamodās savā gultā – kā jau katru sestdienas rītu. Kaķis ielec gultā, saule spīd iekšā pa logu. Tikai bija viena problēma – viņa neatcerējās, kā tur ir nonākusi.
Iepriekšējā vakarā kāzās viņa bija dzērusi daudz vīna – mainot to no sarkanā uz balto. Nākamajā rītā viņa sev teica, ka vairs nekad nelietos alkoholu.
Viņa par savu dzīvesstāstu ir uzrakstījusi memuāru “Blackout” (“Aptumšošanās”), kas arī ir devis iedvesmu citiem paskatīties uz savu situāciju.
Memuāra sarakstīšana viņai prasīja četrus gadus. Runājot par alkoholu viņa saka, ka vienmēr ir domājusi, ka kāds viņu apturēs. Trakākais bija tas, ka viņai bija viss – bija dzīvoklis, bija darbs – šķita, ka viņa varēs turpināt lietot alkoholu un nekas tik un tā nemainīsies, tomēr viņa to nevēlējās. Vakarā, kad viņu sāka nomākt šādas domas, viņa savā situācijā iejauca arī savu māti – viņa zināja, ka, līdzko to uzzinās māte, Sārai vairs nebūs atpakaļceļa. Tāpat tas bija brīdis, kad sāka mainīties domas par to, ko viņa nodara citiem ar savu alkoholismu, jo iepriekš viņa bija domājusi : “Kuram gan interesē, vai es dzeru vai nē? Man nav bērnu, man nav vīra, es nevienu ar to nesāpinu.”
Viņa pilnībā saprot to, kādēļ sievietes izvēlas dzert – tas ceļ pašapziņu, palīdz iejusties kompānijās, ļauj atraisīties un būt tādai, kāda varbūt viņa vēlētos būt arī skaidrā. Tomēr, kad viņa centās dzert tikpat daudz, cik parasti to dara vīrieši, tas bija daudz citādāk. Sievietes un vīrieši ir citādāk veidoti. Tam ir grūti noticēt, bet visam apakšā ir zinātne.
Viņa vienmēr vēlējusies būt tā jautrā persona, kas visur vēlas piedalīties arī pēc tam, kad viņa bija atteikusies no alkohola, tomēr ir diezgan grūti atrasties blakus cilvēkiem, kuri dzer. Viņa min, ka, ja visi sēž bārā un galvenā aktivitāte ir runāšanās, tad tas nemaz nav grūti. Sarežģīti ir tad, kad viss lēnām iziet no sliedēm. Ir kaut kāda atšķirība starp trešo un ceturto dzērienu – cilvēki sāk smieties par lietām, kuras patiesībā nemaz nav smieklīgas, un tiem, kuri ir skaidrā, paliek grūti iejusties kompānijā.
Dzeršanas atmešana ļoti izmaina praktiski visu dzīvi – tu kļūsti par kādu, kas nelieto alkoholu, kādu, kuru pārstāj lēnām aicināt uz ballītēm, jo ar šo cilvēku nav iespējams izklaidēties. Tas ir sarežģīti, tomēr tas tev atdod atpakaļ dzīvi – ir jāzina mirkli, kad apstāties.
Avots: www.marieclaire.com
Alkohols tā ir problēma, protams mazāka kā narkotikas, īpaši tādi black outi ir bīstami jauniešiem, būtībā arī izplatīti diezgan bieži gadījumi, ka dzer līdz komai. Ne velti ir tāda paruna- ka iedzērušus cilvēkus besī tie, kas ir skaidrā un cilvēkus kuri ir skaidrā, besī, tie kas ir zem grādiem. Jo, protams, mainās uzvedības un uztveres algoritms.
Katram sava galva un tā ir katra personīgā problēma ko darīt – dzert vai nedzert. Nevar taču katram pielikt blakus aukli un arī jēgas no tā nav nekādas. Ir teiciens – cūka dubļus vienmēr atrod . Ja cilvēks gribēs “pielieties”, tad to arī izdarīs ,neskatoties ne uz ko. Brīnos , kā vēl nav apnicis visiem “cepties” par dzeršanu , par seksu (pareizo un nepareizo) utt. Vai nebūtu labāk ikvienam paskatīties uz sevi no malas , bet nevis bāzties svešās dzīvēs ar stulbiem rakstiem un komentāriem. Vēl jo vairāk, šī Sāra nedzīvo Latvijā un tā ir viņas dzīve. Citādi latvieši sāk līdzināties Krievijas prezidentam Putinam , kurš vislabāk zin , kā katram jādzīvo un kas katram jādara.