Mans 3 gadus vecais puika, Pēteris, vēlas nopirkt ieroci. Tagad. Uzreiz.
Mums mājās nav ieroču. Es pat nezinu, kur viņš tādu ir redzējis, jo es strikti izvēlos, ko viņš drīkst skatīties televizorā un ko ne. Viņš pavisam noteikti nerunā par ūdens pistoli, bet gan par īsto ieroci, kuru viņš grib likt lietā, jo tikko piedzīvoja vēl savā dzīvē neredzētu situāciju.
Kāds suns ielauzās mūsu pagalmā un uzbruka mana dēlēna mīļākajai vistai. Viņš to redzēja, bet vēlāk mana māte viņam aizliedza skatīties, kad es ar tēvu devos aplūkot cietušo vistu. Tā vēl joprojām bija dzīva un silta. Tās nervi un muskuļi raustījās un viņa izskatījās kā atrastos uz operācijas galda, ar visām iekšām uz āru.
Mans tēvs paņēma vistu un ļāva tai aiziet mūžībā. Zeme bija vēl pārāk cieta un sasalusi, lai varētu to apglabāt, tāpēc mēs atstājām to guļam pie šķūnīša stūra. Mans dēls uzstāja, ka vēlas redzēt vistu un es viņam to atļāvu, jo nešķita pareizi, ka es viņam liegtu iespēju redzēt, kāds ir turpinājums pēc suņa uzbrukuma.
Pēteris paskatījās uz vistas ķermeni, kurš gulēja ar asinīm noplūdušā sniegā un teica: “Mums vajag nopirkt ieroci. Es gribu redzēt, ka tas sliktais suns mirst!” Tas mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Jutos tā, kā būtu sliktākais vecāks pasaulē, jo mans dēls, 3 gadu vecumā, vēlas nopirkt ieroci un nogalināt.
“Pasaulē ir labi suņi, kuri reizēm dara sliktas lietas un ir slikti suņi, kuri reizēm dara labas lietas. Tā pat ir ar cilvēkiem,” stāstīju dēlam. “Viņš bija izsalcis un mēģināja atrast ēdienu, tā pat kā mēs ēdam vistas, kad esam izsalkuši. Dzīvē notiek lietas, kas mūs var sarūgtināt, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāatdara ar sliktu, jo iespējams, ka pāri darītājs nav vēlējies nemaz nodarīt pāri.”
Domāju vai maz mans dēls saprot atriebību un piedošanu, kāda ir atšķirība starp šīm divām lietām.
Pagāja pāris mēneši un es atkal ieraudzīju to suni, bet mans dēls viņu neatpazina. Pēteris vēlējās pieskriet pie viņa un papaijāt to. Tajā mirklī man izspruka, ka tas ir tas suns, kurš nogalināja viņa mīļāko vistu. Viņa acis iegailējās un viņš izsaucās: ”Es vēlos pieiet pie viņa!”
Mēs piegājām pie suņa un mans dēls teica: “Suns, nekad vairs nenodari pāri mūsu vistām.” Es stāvēju blakus un prātoju, ka viņš man izteiks atkārtotu lūgumu pēc ieroča, bet tad viņš turpināja: “Suns, tas ko tu izdarīji, bija slikti, bet es tev piedodu.”
Avots: opinionator.blogs.nytimes.com