Viņa iesāka: “Patiesībā, kad vēl biji manā vēderā, tev bija dvīņumāsa.” Man bija dvīņumāsa. Es sevi gadiem ilgi pārliecināju par to, ka tā nevar būt patiesība, lai gan tā man likās skaidra kā diena. Tad viņa pateica: “Bet tu viņu apēdi.”
Apēdu? Šie vārdi iespiedās manā atmiņā. Gadu no gada es nepārstāju par to prātot, lūkojoties ārā pa logu vai sēžot vannā es pie sevis domāju: Es nogalināju savu dvīni. Es viņu apēdu. Es iedomājos sevi mātes vēderā, metot lokus ap savu bezspēcīgo dvīņumāsu – sakumpušu dīgli – lēni pietuvojoties viņai, līdz…am, es viņu apriju veselu. Notiesāju viņas sīciņo ķermeni.
Visu savu dzīvi es esmu vēlējusies dvīņumāsu – iedomājoties, ka mēs varētu izgudrot slepenu zīmju valodu, izspēlēt dažādus jokus ar brāļiem – bet tagad es nespēju pārstāt prātot vai tikai šī apsēstība nav saistīta ar jau mātes dzemdē izjustu vainas apziņu. Daļa manis vēlējās pajautāt mātei, kādēļ viņa smējās un noskaidrot, kas patiesībā notika, bet es nespēju: es baiļojos, ka šīs informācijas uzzināšana padarīs mani par slepkavu.
Astoņus gadus vēlāk es studēju ASV esošā koledžā, atrodoties 7000 jūdzes no Japānas. Es joprojām nebiju uzdrošinājusies ar vecākiem runāt par sev interesējošo tēmu, acīmredzot arī viņi neuzskatīja par vajadzīgu izskaidrot notikušo. Kad ilgojos pēc mājām, es alku pēc savas dvīņumāsas. Ja es nespēju viņu iegūt, tad vēlējos vismaz zināt, ko esmu izdarījusi, es cerēju, ka tas ļaus man šo tematu beidzot slēgt. Tādēļ es ierakstīju meklētājā Google “viens dvīnis apēd otru dvīni”.
Es uzspiedu uz pirmā meklēšanas rezultāta, ko vietne parādīja: “Dvīņi, no kuriem piedzimst tikai viens”. Vikipēdijā skaidrots, ka “pazūdošais dvīnis” ir nedzīvs auglis, kuru uzsūc otrs dvīnis; tas var nomirt nepareiza placentas izvietojuma, attīstības anomāliju vai hromosomu nesavienojamības dēļ. Es aizvēru acis un nopūtos. Mans dvīnis nomira bioloģisku iemeslu dēļ. Lai gan manas nāsis dega un acis pildīja asaras, es jutos glābta.
Nākamajā dienā es saņēmos un pajautāju vecākiem, kas īsti notika. Mamma man pastāstīja, ka astotajā grūtniecības nedēļā veicot ultraskaņu, sonogrāfijā bija redzami divi augļi. Sirdspuksti bija tikai vienam no tiem. Otrs nebija dzīvs. “Es būtu sajūsmināta, ja piedzimtu divas dvīnītes. Bet varbūt piedzims viena meitenīte ar divu spēku,” viņa atzinās pie sevis domājam grūtniecības laikā.
Lasi vēl: Vecāki bija šokā, ieraugot, ko viņu divgadīgie dvīņi dara naktī (+ VIDEO)
Mamma skaidroja, ka pateikusi man patiesību 12. dzimšanas dienā, jo domāja, ka tad būšu gatava dzirdēt patiesību; viņa toreiz smējās tādēļ, ka šķita brīnišķīgi, ka manī patiesi mājo divas dvēseles.
Gluži tāpat kā neviens nezina, kur palikusi mana dvīņumāsa, nav skaidrs, kur pazudis arī mans “mātes-bērna žurnāls”. Manas piedzimšanas liecība ir pazudusi kā nebijusi. Un ar to kopā nebūtībā aizgājusi arī tur iekšā ievīstītā sonogrāfija: vienīgais attēls, kurā esmu redzama kopā ar savu dvīņumāsu.”
Avots: ozy.com