Pēdējos 10 gadus, kad man ir diagnosticēta šizofrēnija, es esmu piedzīvojis ļoti neveiksmīgus iepazīšanās mēģinājumus. Ir daudz šķēršļu, jo lielākajai daļai cilvēku vārds- “šizofrēnija” ir ļoti biedējošs. Tas rada idejas, ka es jebkurā brīdī varu paklausīt balsīm un kādu iet nogalināt vai pastrādāt kādu citu noziegumu.
Es dzīvoju ar šo vārdu. Es esmu kļuvis par šo vārdu. Tas nav kaut kas tāds, ko tu vienkārši vari “iemest” sarunā un pēc tam pateikt, ka “tas nav nekas īpašs”.
Es ļoti viegli iemīlos, bet tādās sievietēs, kuras nejūt to pašu pret mani. Esmu piedzīvojis daudz vairāk atraidījumus, kā man gribētos atzīt. Šķiet, ka vairs nespēšu tā ilgāk dzīvot, atklājot savu sirdi, bet saņemot tikai aukstus atraidījumus, kuri lielākoties ir balstīti uz tā, ka esmu šizofrēniķis.
Pirms kāda mēneša es devos uz randiņu ar kādu dāmu, kura ir lielāka izmēra, ar blondiem matiem un mums šķietami bija vairākas kopīgas intereses. Mēs atradām viens otru interneta iepazīšanās portālā. Pēc sarakstes uzaicināju viņu uz glāzi alus un viņa piekrita. Viņa bija skolotāja, kura bija rakstījusi, ka viņai patīk spīgulīši, māksla, varavīksnes un gliteri. Izrādījās, ka viņa ir kā 6 gadīgs bērns pieaugušas sievietes ķermenī.
Pēc 45 minūšu kopā būšanas, es biju uzzinājis teju visu par viņas dzīvi. Katru sīko detaļu. Kad es biju pateicis tikai pāris vārdus.
Beidzot viņa pajautāja ar ko es nodarbojos, kad atbildēju, ka rakstu par garīgām saslimšanām un man, gribot negribot, bija jāatklāj, ka to daru personīgas pieredzes vadīts. Viņa piecēlās un aizgāja uz tualeti. Pēc tam viņa atgriezās ar vēl pāris jautājumiem, bet satikšanās drīz beidzās un mēs vairs nekad nesazinājāmies.
Avots: well.blogs.nytimes.com