Augsnes pārbaude: vienkārša un efektīva metode. Kad runa ir par augsnes pārbaudi, prātā uzreiz nāk sarežģīti termini. Taču izrādās, ka ir vienkāršāks un lētāks veids
Pietiek ar parastu kokvilnas lupatiņu, lāpstu un divu mēnešu gaidīšanu. Mārīte ar vīru nolēma atkārtot eksperimentu, ko jau sen izmanto lauksaimnieki Francijā un citās Eiropas valstīs. Un rezultāti viņu iepriecināja. Kokvilnas audums ir dabisks materiāls. Ja augsnē ir pietiekami daudz derīgo vielu un mikroorganismu, tie sāks to pārstrādāt. Jo aktīvāk notiek sadalīšanās, jo auglīgāka ir zeme. Ja pēc pāris mēnešiem audums izskatās gandrīz kā jauns – tas ir trauksmes signāls. Tas nozīmē, ka bioloģiskā daudzveidība augsnē ir tikko manāma, un ražai tas nenāk par labu.
Kā eksperiments noritēja no sākuma līdz beigām
Autore paņēma parastas kokvilnas lupatiņas – nekādas sintētikas, jo mākslīgās šķiedras “neēd”. Viņa izvēlējās vietu tālāk no dobes malas, lai rezultāti būtu objektīvi. Izraka aptuveni 15 centimetrus dziļu bedrīti – tieši šajā slānī ir koncentrēta galvenā augsnes dažādība. Rūpīgi ieklāja audumu, uzbēra zemi un blakus iesprauda nelielu atzīmi, lai vēlāk nebūtu jāmin, kur tieši “dārgums” ir aprakts.
Eksperimenta termiņš bija divi mēneši: no vasaras sākuma līdz augusta vidum. Visu šo laiku par lupatiņām neviens neatcerējās. Tās netika speciāli laistītas vai pārbaudītas. Tās vienkārši tika atstātas darboties zem zemes.
Ko uzrādīja “izrakumi”
Kad pienāca diena X, autore paņēma lāpstiņu un devās uz vietu. Rezultāts izrādījās uzskatāms, bet neviennozīmīgs. Audums tiešām bija mainījies: kļuvis nolietots, dažviet plānāks, sācis sadalīties šķiedrās. Bija redzams, ka mikroorganismi ir pastrādājuši. Taču līdz pilnīgai pārvēršanai trūdos vēl bija tālu. Lupatiņa neizšķīda un nesadrupa, kā tas notiek patiešām “treknā”, auglīgā zemē.
Secinājums radās pats no sevis: derīgās masas augsnē ir diezgan daudz, taču līdz ideālam vēl tālu. Visticamāk, savu lomu spēlē ķimikāliju vai pesticīdu atliekas, kas tikušas lietotas iepriekšējos gados. Tie joprojām nomāc mikroorganismu attīstību, neļaujot zemei atklāt savu pilno potenciālu.
Ko darīt tālāk: augsnes atjaunošanas plāns
Balstoties uz šo vienkāršo testu, autore sastādīja sev skaidru rīcības programmu. Galvenais uzdevums – pabarot nevis augus, bet tieši zemi. Panākt, lai mikroorganismiem būtu garšīgi un sātīgi. Pirmkārt – organiskais mēslojums. Komposts, humuss, nopļauta zāle – tas viss ir barība baktērijām un sēnm. Jo vairāk organikas, jo aktīvāk tās strādā un jo ātrāk pārstrādā visu, kas nokļūst augsnē.
Otrkārt – siderāti. Sinepju, facēliju vai auzu sēja tukšajās dobēs palīdz atjaunot zemes struktūru un sniedz papildu barību mikroorganismiem. Zaļo masu nenovāc, bet iestrādā augsnē, kur tā ātri sadalās.
Treškārt – atteikšanās no agresīvas ķīmijas. Ja turpināsiet lietot pesticīdus un minerālmēslus lielās devās, nekādas lupatiņas nepalīdzēs. Augsne paliks mirusi, lai cik baktēriju tajā neievadītu.
Kāpēc šo metodi vērts izmēģināt ikvienam
Testam ar lupatiņu ir trīs svarīgas priekšrocības. Pirmā – vienkāršība. Otrā – lētums. Parasts vecs spilvendrānas pārvalks vai dvielis, kura vairs nav žēl, atrodams katrā mājā. Trešā – uzskatāmība. Rezultāts ir redzams ar neapbruņotu aci. Nav nepieciešams atšifrēt grafikus un tabulas – pietiek paskatīties uz lupatiņas stāvokli, lai visu saprastu.
Protams, šāds tests neaizstās pilnvērtīgu un rakstisku atbildi. Tas neuzrādīs precīzu slāpekļa, fosfora un kālija saturu. Taču tas sniedz atbildi uz galveno jautājumu: vai zeme ir auglīga? Un tas ir visa pamats. Ne katram ir iespēja veikt profesionālus mērījumus. Tas ir skaidrs. Veca augsne nedos labu ražu, lai cik mēslošanas līdzekļu tajā nebērtu. Auglīga – tiks galā pati ar minimālu cilvēka palīdzību.
Tāpēc, ja ir šaubas par augsnes kvalitāti iecirknī, vērts sekot franču lauksaimnieku un autores Mārītes piemēram. Paņemt pirmo pagadījušos kokvilnas lupatiņu, aprakt to pavasarī, bet izrakt vasarā. Rezultāts var ieintriģēt.
