Man ir viena pazīstama sieviete Daugavpilī. Viņa ir pensionāre, taču turpina strādāt. Dzīvo kopā ar pieaugušiem bērniem divistabu dzīvoklī. Dzīvoklis atrodas vecā namā, tā dēvētajā “tautas būvniecībā”.
Istabiņas ir nelielas, daudzas saplūdušas, un virtuve vispār ir kā būrītis — divatā tur pārvietoties ir grūti.
Mammai ir nedaudz pāri sešdesmit, meitai ap 30 un dēlam ap 35 gadi. Visi strādā, un katra mēneša ienākumi ir aptuveni 800–1000 eiro — tas Daugavpilī ir vidējais atalgojums. Katram ir savs naudas plāns un ikdienas vajadzības, tāpēc trīs ledusskapjus virtuvē neielikt. Tā vietā vienā lielā ledusskapī katram ģimenes loceklim ir sava plaukta vieta, kur glabā savas pārtikas preces.
Mazāko istabu aizņem brālis, bet lielākajā dzīvo mamma ar meitu. Tomēr mamma dodas gulēt uz virtuvi, kur viņai ir piepūšamais matracis. Nezinu, kā viņa to izdara, jo grīda nav ļoti ērta. Pirms gada meita kļuva par māmiņu, un dzīve ģimenē kļuvusi vēl dzīvīgāka. Par laimi, meitas partneris nerēķinās ar kopīgu dzīvošanu, bet bieži nāk ciemos.
Nu tā — tā sieviete dzīvo tikai tā, neviens cits no manas pazīstamās vides, ne Daugavpilī, ne citur Latvijā tā nedzīvo. Vairums jau sen atrisinājuši šo mājokļa jautājumu — kāds pārdeva dzīvokli, cits paņēma kredītu, lai dabūtu savu stūri. Jo, godīgi sakot, kad katram ir savs stūrītis, dzīve ir mierīgāka gan vecākiem, gan bērniem.
Cik reizes viņai teica — nu, paskaties, sakrāj naudu, pameklē kaut ko mazāku, bet savu dzīvokli Daugavpilī vai Rīgā. Dzīvot trijatā vienā dzīvoklī, ja visiem nervi ir uzvilkti, nav viegli. Bet neviens negrib uzņemties atbildību — vienmēr trūkst naudas. Tikai īstenībā tā problēma ir tajā, ka māte un dēls dzīvo savās ilūzijās un sapņo par kaut kādu lielisku dzīvi, kas Latvijā bieži vien ir tikai sapnis.
Dēls, dzīvodams īrētā mazā istabiņā, noformēja milzu kredītu un nopirka sev dārgu auto. Tagad braukā pa pilsētu, jūtas ļoti svarīgs, bet naktsmājas ir tāda 8 kvadrātmetru šaurība.
Mammai arī ir savs vaļasprieks — divas reizes gadā aizbraukt atpūsties uz Turciju, vienmēr uz pieczvaigžņu viesnīcu ar “viss iekļauts”. Tur dzīvo kā paradīzē ap 20 dienām, par šo paradīzi gan ņem kredītu, ko visu ziemu maksā nost.
Divas reizes pa 10 dienām — kopā 20 dienas sapņu dzīve, bet pārējās 345 dienas jāpiedzīvo uz piepūšamā matrača sīkā virtuvītē.
Nu, visi jau sen pametuši cerības ar viņu kaut ko saprast. Cik reizes vienkārši neteica — ņem nu kredītu, paņem sev to dzīvoklīti, dzīvo mierīgi, nevis kā pīlei ūdens ar tiem pieaugušajiem bērniem, kuriem arī jāiet savā ceļā.
Tad varētu viens pie otra atnākt ciemos, čatot, kā normālas ģimenes dara.
Bet nē, viņai patīk dzīvot izrādē! Pērk dārgas mašīnas, rotas, drēbes, visu uz kredīta, bet par mājām neviens prāts nav. Nu kā tā? Kāpēc labāk neiztērēt naudu kaut kam reālam, kas noderētu visiem? Bet nē — labāk maksājam par sapņiem un ilūzijām, kam nav ne smakas no realitātes!
Paldies, ka izlasīji šo stāstu līdz galam. Reizēm mēs cenšamies radīt skaistu dzīves ainu, pērkot lietas un dzīvojot ilūzijās, taču īstais miers un laime nāk no mājām un attiecībām, kas tajās veidojas.
Ko tu domā — vai labāk būtu ieguldīt vairāk savā mājvietā un ģimenes tuvumā, nevis mēģināt izskatīties labi citu acīs? Vai pazīsti kādu, kam šī tēma ir aktuāla? Padalies ar savu pieredzi!
