Šis pāris bija nodzīvojis kopā četrdesmit gadus. Viņu dzīve bija piepildīta ar mīlestību, cieņu un nenogurstošu darbu. Bet kādu nakti viss mainījās
Kopā viņi uzaudzināja bērnus, plecu pie pleca uzcēla māju un no nulles uzsāka uzņēmējdarbību, kas ar laiku viņiem nesa labus ienākumus. Vecumdienās viņi varēja atļauties ceļojumus, tikšanās ar draugiem un izklaides pēc savas vēlmes. Katru pirmdienu viņi gāja dejot pārī – tas bija kļuvis par viņu mazo tradīciju.
Bet kādu nakti viss mainījās.
Kad atskanēja lēna mūzika, vīrs pēkšņi pārtrauca dejas ritmu un, skatoties sievai tieši acīs, teica maigi, bet stingri:
— Es gribu šķirties. Man ir apnicis.
Sieviete nedaudz pacēla uzacis.
— Kāpēc, mans dārgais? Kas noticis? — viņa jautāja vēsi un atturīgi.
Vīrs nopūtās un izlaida to, ko ilgi bija glabājis:
— Tu zini, kad mēs apprecējāmies, mums nebija nekā. Ne mājas, ne naudas. Mēs gulējām uz čīkstošas gultas, un es braucu ar mašīnu, kas drīz grasījās izjukt. Bet man līdzās bija skaista, jauna sieviete. Tagad mums ir divstāvu māja, dārgas mēbeles un jauna mašīna, bet man līdzās tagad ir tikai…nu tu. Es esmu noguris. Es gribu baudīt dzīvi.
Viņš gaidīja traku reakciju. Viņš bija gatavs ainai, kas attaisnotu viņa lēmumu. Bet tā vietā sieva viņā raudzījās mierīgi, pat ar vieglu smaidu.
— Tev taisnība, mans dārgais. Mēs patiešām esam mainījušies. Un arī es gribu pārmaiņas.
Šie vārdi vīrieti samulsināja. Viņš apstājā, nesaprazdams, vai ir pareizi dzirdējis. Viņa nelūdza palikt. Tikai klusi noņēma gredzenu no pirksta un nolika uz galda.
Pēdējā deja
Viņi izgāja no zāles kopā, bet viņu soļi skanēja atšķirīgi. Viņa soļi — pārliecinoši, bet tukši. Viņas — viegli, atbrīvoti.
Mājās sieva mierīgi sakārtoja dokumentus, fotogrāfijas, rotaslietas. Viņa neko lieku neņēma. Viņa zināja — dzīve bija iemācījusi viņai novērtēt nevis lietas, bet cieņu.
— Tu netaisies neko teikt? — jautāja vīrs, vērodams viņu.
— Kāpēc gan? Tu esi pieņēmis lēmumu. Es tikai atbrīvoju tev ceļu, — viņa atbildēja mierīgi. — Tikai neaizmirsti paņemt līdzi visas atmiņas. Tās tagad ir tavējās.
Pēc nedēļas viņi satikās, lai nokārtotu formalitātes. Vīrs bija atvedis jaunu sievieti — slaidu, koptu, ar nevainojamu manikīru un aukstu skatienu. Sekretāre nosauca viņu uzvārdus. Viss notika ātri. Bez liekām ainām. Viņš parakstīja papīrus ar atvieglojumu, viņa — ar smaidu.
— Ceru, ka tu atradīsi to, ko meklē, — viņa sacīja atvadoties.
— Bet tu? — viņš nespēja atturēties.
— Bet es beidzot pārstāšu būt tavu gaidu ēna.
Jaunā dzīve
Pagāja vairāki mēneši. Vīrs dzīvoja ar jauno sievu, taču dīvaina sajūta viņu nepameta. Jaunā sieva bija skaista, bet vēsa. Viņu interesēja restorāni, ceļojumi, dāvanas. Viņš arvien biežāk pieķēra sevi domās, ka mājās ir pārāk kluss, ēdiens bezgaršīgs, bet smiekli — piespiesti. Katru pirmdienu viņš centās kādu uzaicināt dejot, kā agrāk, bet tagad neviens ar viņu vairs nedejoja.
Kādu vakaru, atgriežoties mājās, viņš ieraudzīja afišu: “Deju vakars visiem vecumiem. Vakara vadītāja — Helēna Orlova.” Vārds kā vilnis pārskrēja. Viņš iegāja iekšā — un ieraudzīja viņu.
Viņa stāvēja zāles vidū — pārliecināta, skaista, gaišā kleitā. Acis staroja laimē. Ap viņu smējās vīrieši un sievietes, visi viņu uzrunāja ar cieņu. Viņa bijusī sieva vairs neizskatījās pēc “nogurušas”. Viņa bija sieviete, kurai sākusies jauna dzīve. Viņa viņu pamanīja. Uz mirkli viņu skatieni sastapās.
— Vai drīkstu jūs uzaicināt uz deju? — viņš klusi jautāja, aizmirsis par savu lepnumu.
— Piedod, — viņa teica ar smaidu, — es vairs nedejoju ar tiem, kas nemāk novērtēt partneri.
Viņš stāvēja kā zēns, nespēdams atrast vārdus. Mūzika skanēja, cilvēki griezās dejā. Bet viņa — dejoja ar citu vīrieti, jaunu deju skolotāju. Un viņas acīs mirdzēja tā pati prieka gaisma, kuru viņš reiz bija pazaudējis.
Vēlā saprašana
Mājās viņš ilgi nevarēja aizmigt. Galvā atkal un atkal skanēja viņas vārdi: “Es tikai atbrīvoju tev ceļu.” Viņš saprata, ka visu dzīvi bija uztvēris viņas mīlestību kā pašsaprotamu. Viņa cēla māju, uzturēja uzņēmumu, piedeva, atbalstīja. Bet viņš meklēja ārēju jaunību, nemanīdams iekšējo spēku.
Ar jauno sievu viss gāja šķērsām. Viņa pieprasīja arvien vairāk, bet dot nebija vairs ko — dvēsele bija iztukšota. Pēc gada viņš mēģināja atgriezt pagātni. Pazvanīja bijušajai sievai.
— Piedod. Es biju muļķis. Es visu sagrāvu. Varbūt mēs varētu mēģināt vēlreiz?
— Nē, — viņa atbildēja maigi. — Es tev esmu pateicīga. Pateicoties tev, es uzzināju, kas es patiesībā esmu. Bet atgriezties — nozīmētu atkal sevi pazaudēt.
— Un tu… esi laimīga?
— Ļoti. Es atkal dejoju — tikai tagad savas dzīves ritmā.
Pēdējā vēstule
Pēc vairākiem gadiem viņš uzrakstīja viņai vēstuli:
“Tu biji mans gaismas stars, kad es klīdu tumsā. Es to sapratu pārāk vēlu. Ja liktenis ļautu, es gribētu kaut vienu reizi redzēt, kā tu smaidi. Ne man — sev.”
Viņa izlasīja vēstuli, stāvot pie loga, kur reiz abi kopā skatījās uz lietu. Tajā vakarā viņa devās uz deju vakaru viena. Bet, kad atskanēja pazīstamā melodija, viņai šķita, ka kāds neredzams tur viņu aiz rokas. Viņa pasmaidīja un iegriezās dejā — viegla, brīva, laimīga.
Pagāja vairāki mēneši pēc tā piemiņas vakara. Studija plauka, bet viņa arvien biežāk atgriezās tajā mājā, ko viņai bija novēlējis bijušais vīrs. Tā viņai bija kļuvusi ne tikai par pagātnes atgādinājumu, bet par spēka vietu, kur laiks palēninājās.
Katru rītu viņa atvēra žalūzijas, ielaižot saules gaismu, un uzlika tējkannu. Uz vecajām klavierēm tagad stāvēja vāze ar svaigiem ziediem — rozēm, kuras viņš vienmēr viņai nesa jaunībā. Viņa negribēja aizmirst. Aizmirst — tas nenozīmē piedot. Patiesa piedošana ir tad, kad vari atcerēties.
Dažkārt viņa šajā mājā pieņēma audzēkņus — ne deju nodarbībām, bet sarunām. Pie viņas nāca sievietes, kas bija piedzīvojušas zaudējumu, vientulību. Viņa lēja viņām tēju, klausījās viņu stāstos un teica:
— Saprotiet, manas dārgās, laime neaiziet kopā ar vīrieti. Tā aiziet tad, kad jūs pārstājat mīlēt sevi.
Mīlestība neaiziet — tā vienkārši maina formu.
Dažkārt viena cilvēka aiziešana atver otram ceļu pie sevis.
Viņš meklēja jaunību — viņa atrada gudrību.
Viņš gribēja brīvību — viņa to ieguva.
Un zālē, kur klusi skanēja mūzika, vecais dīdžejs uzlika viņu iemīļoto dziesmu — “Tikai mīlestība glābs pasauli.”
— Paldies par visu, mans dārgais. Es tev piedodu.
Un, aizverot acis, viņa spēra soli jaunā savas dzīves dejā.
