Pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas es neļauju viesiem palikt pa nakti savā mājā, pat ja viņi mani lūdz: atklāju, kāpēc

Ar gadiem mainās ne tikai ieradumi un dienas ritms, bet arī tas, kā raugāmies uz viesmīlību. Ja agrāk likās pašsaprotami izmitināt pie sevis draugu, kas aizkavējies līdz vēlam vakaram, tad šodien tas vairs nav tik vienkārši. Kāpēc tā notiek, un kādas pārdomas ar to saistās?

Ar gadiem arvien skaidrāk saproti vienkāršu lietu vērtību. Agrāk man šķita pašsaprotami: ja draugs aizkavējies līdz vēlam vakaram, izklāt viņam dīvānu vai paklāju, sameklēt segu un spilvenu — un viss kārtībā. Jaunībā pietika gan spēka, gan entuziasma, gan viegluma šādām situācijām. Tagad mans skatījums ir mainījies.

Uzreiz gribu precizēt: runa nav par skopumu vai atsvešināšanos no cilvēkiem. Vienkārši pienāca brīdis, kad es vairs nepiedāvāju palikt pie sevis pa nakti. Reizēm viesis aizkavējas, citreiz tiek atcelts autobuss vai vilciens, un tad es piedāvāju vienkāršu risinājumu: “Es tev izsaukšu taksi.” Skatos viņa acīs – tur pārsteigums, reizēm pat viegla nepatikas ēna. Bet man ir savi, dzīves pieredzē pārbaudīti iemesli. To ir pieci, un pastāstīšu par katru pēc kārtas.

1. Ierastā ritma izjaukšana

Ar gadiem katram izveidojas savs režīms. Man, piemēram, tas nozīmē celties ļoti agri, vēl pirms saullēkta. Uzkarsu ūdeni tējai, paņemu savu iemīļoto krūzi — vecu, ar nelielu plaisu sānā, bet tik ērtu. Apsēžos pie loga pilnīgā klusumā, atveru vēdlodziņu un baudu svaigā rīta gaisa un mitrās zāles smaržu.

Kad kāds paliek pa nakti, ierastā kārtība mainās. No rīta vairs nav tik viegli brīvi uzvārīt tēju vai klusi baudīt savu ierasto mirkli. Katrs solis šķiet skaļāks nekā parasti.

Arī mana kaimiņiene Marija dalījās līdzīgā pieredzē: “Palika radinieks. Piecēlās vēlu, virtuvē meklējot sāli, apgāza burciņu un pamodināja visus.” Viņa nosmaidīja: “Protams, savējais, bet tomēr radās sajūta, ka tas izjauc mieru mājās.”

2. Mājas ir privātā vide

Mājas man nozīmē vietu, kur viss ir sakārtots man ērtā kārtībā. Kad kāds ciemiņš paliek pa nakti, šī sajūta mainās. Krēsls novietots citā vietā, virtuvē atstāta krūze, gaitenī noliktas svešas mantas. Tās ir sīkas lietas, bet tieši no tām veidojas ikdienas komforts.

Reiz, pirms gadiem desmit, pie manis nakšņoja draugs. No rīta viņš piebilda: “Tev vannas istabas durvis slikti aizveras.” To viņš pateica pavisam mierīgi, bet es sajutu neērtību. Šādas sadzīves detaļas man pašam ir labi zināmas, un ikdienā tās netraucē. Taču, kad tās izceļ kāds cits, sajūta mainās.

Kādreiz dzirdēju domu: “Svešs skatiens mājās liek mums justies citādi.” Un patiešām — tā arī ir.

3. Miegs un ikdienas ritms

Ar laiku miegs kļūst vieglāks. Es dodos gulēt agrāk, un pat neliels troksnis vai kustība mājās var mani pamodināt. No rīta tad ir sajūta, ka neesmu atpūties, un diena paiet ar nogurumu. Viesis var gulēt mierīgi, bet saimnieks izjūt dienas grūtumu.

Reiz, kad pie manis palika radinieks, viņš naktī ļoti skaļi krāca. Ap pusnakti pārcēlos uz virtuvi un tur pavadīju atlikušo nakts daļu ar tējas krūzi. No rīta viņš smaidot jautāja: “Kā bija?” Es atbildēju pieklājīgi, bet sevī pieņēmu lēmumu: nākamreiz gan šādas situācijas nepieļaušu.

4. Kārtību vieglāk uzturēt, nekā labot

Mājās katram ir savs redzējums par kārtību, ko vislabāk pamana pats saimnieks. Man pazīstamam Denisam, piemēram, galdauts vienmēr ir rūpīgi izlīdzināts, un karotes atvilktnē saliktas vienā virzienā. Taču pietiek viesim palikt pa nakti, un ierastā kārtība jau mainās.

Reiz viņam ciemojās draugs. No rīta, gatavojot tēju, viņš iemērca cukura karoti burkā. Mazs sīkums, bet Denisam tas lika justies neomulīgi. Viņš atzina: “Pie ieradumiem pierod gadiem, bet tos izjaukt var sekundes laikā.” Un tiešām — mājās komfortu vieglāk saglabāt, nekā vēlāk atjaunot.

Es pilnībā piekrītu — savās mājās vienmēr ir vislabāk.

Pēc piecdesmit īpaši svarīgi ir miers un kārtība, tāpēc esmu iemācījies atteikt nakšņošanai, pat tuviem draugiem. Saku vienkārši un mierīgi: “Labāk brauc mājās, tur tev būs ērtāk, un man būs mierīgāk.”

Jo viesmīlība nozīmē sarunas un kopīgu maltīti, bet ne vienmēr arī nakšņošanu. Mājas tomēr ir tā vieta, kur cilvēks vēlas saglabāt savu privātumu un iekšējo līdzsvaru.

Kad atskārsti, ka tavs miers un kārtība ir vērtīgāki par jebkuru pieklājības žestu, saproti vienu: īsta viesmīlība nebeidzas ar nakšņošanu. Tā ir saruna, smaids, vakars pie viena galda un draudzīga atvadīšanās durvīs. Tieši tajā slēpjas cieņa gan pret sevi, gan pret citiem.

Un tagad jautājums jums: kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai ļaut draugam pārnakšņot jebkurā gadījumā, vai arī jūsu mājas ir tikai jūsu privātā telpa, kurai robežas jānosaka stingri?