Ir dzīves posms, kad nevajadzīgais pats pazūd. Kā sens lakats – ilgus gadus turēts skapī vien atmiņu dēļ, taču nekad tā arī nav noderējis.
Laikam ejot, daudz kas kļūst saprotamāks un vienkāršāks. Svešu cilvēku teiktais vairs neatstāj tik lielu iespaidu. Steiga šķiet lieka. Un cilvēkus iemācies sajust jau no pirmajiem mirkļiem.
Nāk brīdis, kad svarīgākais nav dzīvot “pēc noteikumiem”, bet beidzot atļaut sev būt pašam.
Un vēl svarīgāk ir laikus saprast, no kā jāatsakās, lai nenestu sev līdzi svešo, pārlaikoto.
1.Izlikties, ka viss ir kārtībā
Pēc septiņdesmit vairs nav vajadzības izlikties citu dēļ.
Ar laiku saproti, ka nav nepieciešamības sev atkārtot “viss ir labi”, ja iekšēji jūties citādi — noguris, viens vai nemierīgs. Pieņemt sajūtas kļūst par dabiski nozīmīgu daļu no ikdienas līdzsvara.
Jaunībā bieži cenšamies būt ērtas – darbā, attiecībās, citu gaidās. Būt jūtīgai šķiet bīstami, it kā tas būtu vājums.
Bet ar gadiem nāk sapratne – īsts spēks slēpjas vienkāršībā un atklātībā. Dažreiz klusums pasaka vairāk nekā vesela rinda pārlieku možu frāžu.
Ja negribas smaidīt – nav jāsmaida.
Nebūt ideālai – tas nav trūkums. Tā ir brīvība būt patiesai pret sevi.
2. Censties nepalaist tos, kuri klusībā jau sen ir prom
Attiecības reizēm kļūst vienmuļas. Konfliktu it kā nav, bet siltums lēnām mazinās. Tikšanās notiek vairāk no ieraduma, sarunas – it kā pienākums. Kopīgo pagātni tur tikai atmiņas, bet tagadne paliek klusējoša.
Ieradums liek turpināt: “Mēs taču pazīstamies jau tik daudzus gadus.” Tomēr, ja padomā, īsta saikne ir retāk. Sarunās bieži atskan rūgtums un atkārtotas frāzes, kas rada tukšuma sajūtu.
Tieši briedums palīdz saprast, ka attiecības, kurās nav īstas tuvības, ir jālaiž vaļā. Ir svarīgi atšķirt īstu tuvību no vienkārša ieraduma un meklēt patiesu – pat ja tā būtu tikai maza, bet īsta.
Attiecības var kļūt ierasti klusākas. Tikšanās notiek no pieraduma, sarunas kļūst īsākas. Kopīgā pagātne paliek kā atskaites punkts, bet tagadne ir mierīga.
Ilgstoša kopā būšana dažkārt pārvēršas rutīnā. Sarunās atkārtojas vienas un tās pašas tēmas, un saziņa kļūst vienkāršāka.
Svarīgi ir atpazīt, kad attiecībām nepieciešamas pārmaiņas. Ir atšķirība starp ieradumu un īstu tuvību, un dažkārt ir vērtīgi meklēt jaunas iespējas.
3.Citu viedokļi ietekmē mūsu noskaņojumu un lēmumus
Viens no galvenajiem brieduma atklājumiem ir atbrīvošanās no citu skatieniem. Var vilkt to, kas patīk. Var klusēt, kad negribas runāt. Var nekrāsot matus. Var negatavot svētkiem. Un var nedoties attaisnoties.
Jaunībā šķiet, ka tevi visu laiku vēro un vērtē. Pat iziet pēc maizes – kā uz skatuves. Bet tad pēkšņi atklāsme: neviens par tevi īsti nedomā. Katram ir sava dzīve.
Ar gadiem atgriežas brīvība būt pašam. Un, ja kāds čukst aiz muguras – tas ir viņu darīšana. Tev ir tiesības vienkārši būt. Bez skaidrojumiem.
4.Glabāt mājās lietas, kas saista ar pagājušo
Skapis pilns ar kleitām, kurās vairs nevalkā. Fotogrāfijas, kas atgādina pagātni. Vēstules, kuras vairs negribas lasīt, bet izmest arī negribas. Kā šķiet — kopā ar lietām aiziet arī daļa dzīves.
Taču tā ir ilūzija. Galvenais ir tas, kas ir iekšpusē. Bet krāmam — smagums. Ķēde.
Reizēm uzkopšana nav par lietām, bet par iekšējo tīrību. Izmet — un kļūst vieglāk. Gaisa vairāk. Vietas pašam — īstajam, šodienas es — vairāk.
5.Gaidīt iemeslu, lai justos priecīgs
Cik reižu bijis tā – iemīli krūzīti, bet nepērc. Gribi kūku, bet atturies. Sapņo par ceļojumu, bet atliksi. Viss “uz vēlāk”. Uz ērtu brīdi, piemērotu kompāniju, pareizu noskaņojumu…
Bet “vēlāk” var arī nepienākt. Kas teica, ka prieks prasa iemeslu?
Pēc septiņdesmit skaidrs — vairs nav ko gaidīt. Ja kaut kas spēj iepriecināt — tas jau ir iemesls. Krūzīte, ziedi, kārumi — tā nav kaprīze. Tā ir atgādinājums sev: “Es esmu. Un es joprojām esmu svarīga.”
6.Pierādīt kaut ko saviem pieaugušajiem bērniem
Bērni kļūst pieauguši. Viņiem sava domāšana, savas izvēles. Dažkārt tās nesakrīt ar mātes padomiem un izjūtām. Gribas paskaidrot, dalīties, lai būtu sapratne…
Bet ne vienmēr saprot. Kāds klausās pieklājības pēc. Kāds – ar nepatiku. Gribas iesaukties: “Es centos, es neesmu ienaidnieks!”
Taču briedums māca: ne viss ir jāskaidro. Mīlestība nav kontrole vai virzīšana. Ja neieklausās – iespējams, vienkārši vēl nav pienācis laiks. Palikt līdzās, netraucējot, un saglabāt siltumu sirdī – tas ir patiesas iekšējas stiprības apliecinājums.
Tomer tas vēl nav viss! Vēl svarīgi padomi tikai sekos
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
