7.Skatīties ar nostalģiju uz pagājušajiem gadiem
Cik daudz laika pavadīts, cenšoties atbilst kādiem ārējiem standartiem. Maskas, rūpes par izskatu, neērtas drēbes – viss tāpēc, lai labi izskatītos citu acīs. It kā katra diena būtu neliels pārbaudījums pašai sev spoguļa priekšā.
Bet kādā brīdī atnāk mierīgāka izpratne. Skaties uz sevi un domā: “Jā, es mainos. Un tas ir dabiski.”
Vecums nav trūkums – tā ir dzīves pieredzes daļa. Katrs vaibsts atspoguļo stāstu, kas ticis izdzīvots. Sudrabainas šķipsnas matos — tie ir gadi, kas bijuši piepildīti.
Būt dzīvai nozīmē vairāk nekā atbilst kādam vizuālajam rādītājam. Dzīvība ir sajūta sevī – tāda kā neliela liesma. Un pat ja tā ir maza, tā ir tavējā.
8. Dzīvot tikai atmiņās
Mammas smaržu aromāts, balss, kuras vairs nav… Taču, ja visu laiku dzīvo pagātnē, tagadne var nemanot izslīdēt no rokām.
Bezgalīgie “atceries?” – kā aplis, kas nekad neaizveras. Ziema sen pagājusi, bet tu joprojām paliec tur, kur bija silti. Un nepamani, ka garām paskrien vasara – šeit un tagad.
Svarīgi ir spēt atcerēties – un ļaut iet. Bez smaguma. Bez vainas sajūtas. Vienkārši – vairs nedzīvot tur, kur pašam sen vairs nav vietas.
Pagātne ir kā bibliotēka. Tajā var iegriezties. Bet dzīvot vajag mājā, ko ceļ šodien.
9.Dzīvot ar iekšēju rūgtumu, kas nekad nepāriet
Par to, ko nepaspēji pateikt. Par to, ko nesaprati. Par to, kā būtu varējis rīkoties citādāk.
Pēc septiņdesmit šīs sajūtas kļūst īpaši spilgtas. Viss šķiet iespējams – ja vien būtu bijis vēl mazliet agrāk. Taču laiku atpakaļ nepagriezt.
Toties iespējams sev piedot.
Dzīvi cilvēki pieļauj kļūdas. Tam ir tiesības. Vaina nesniedz dziedinājumu, bet pieņemšana – jā. Drosme būt nepilnīgam – tā ir īsta brieduma pazīme.
10. Negribēt palikt vienatnē
Klusums, kas piepilda telpu pēc svarīga brīža. Neviens nezvana, neviens neierodas. Un rodas sajūta — it kā neviens vairs nav vajadzīgs.
Taču vientulība ir dažāda. Ir tā, kurā esi aizmirsta. Un ir tā, kurā tu beidzot esi pati ar sevi.
Ar gadiem parādās iespēja dzīvot savā ritmā. Lasīt to, ko patiešām vēlies. Gulēt tad, kad ērti. Negaidīt atļaujas. Vienkārši būt.
“Klusums nav slikts. Tajā var dzirdēt sirdi,” — reiz teica kāda sieviete rindā pēc maizes. Un viņas acīs mirdzēja dzīve.
Vientulība var būt laipna. Mierīga. Pat nāk par labu. Ja tajā ir tu — īsta, pilnīga, dzīva.
Gadi maina visu: ķermeni, atmiņu, tempu. Bet saglabājas galvenais — dzīves garša. Tā nav skaļa vai spoža, bet dziļa. Kā lampas gaisma klusumā. Tā neapžilbina, bet sniedz siltumu.
Lai mantu kļūst mazāk — un miers vairāk. Savienojumu — mazāk, bet stiprāki. Darbu — mazāk, bet svarīgāki.
Brīvība nav darīt visu pēc kārtas. Tā ir nedarīt to, kas vairs nav vajadzīgs.
Un lai katra diena — pat visskaistākā klusuma pilnā — tiek pavadīta ar cieņu. Pret sevi. Pret dzīvi. Pret ceļu, ko esi nogājusi.
Ko jūs pievienotu? Dalieties komentāros.
