Mani sauc Mārtiņš. Man ir sieva Līva, meitiņa Melānija, līdz laikam man bija pilnīgi parasta, pat nedaudz garlaicīga dzīve. Darbs, mājas, reti izbraucieni ar draugiem. Tas viss sabruka tajā dienā, kad aizgāja onkulis Ilmārs
Paar onkuli es viņu saucu aiz ieraduma, patiesībā viņš bija manas mātes brālēns. Bet mūsu ģimenē tā bija iegājies – visi no šī cilvēku mazliet baidījās un centās turēties no viņa pa gabalu. Viņš nebija ne noziedznieks, ne iemetējs. Gluži pretēji — vienmēr kluss, tīrs, runāja mierīgā, balsī un skatījās tā, it kā redzētu tevi cauri — visus tavas bailes un noslēpumus.
Viņš dzīvoja viens vecā laika dzīvoklī, kas viņam bija palicis mantojumā no vecākiem. Strādāja kaut kur arhīvā, visu dienu ņēmās ar putekļainiem dokumentiem. Taču galvenā viņa aizraušanās bija kolekcionēšana. Viņš nekrāja ne markas, ne monētas. Viņš krāja lietas. Vecas, bieži vien neglītas, bet, kā viņš teica, “ar stāstu”.
Viņa dzīvoklī varēja atrast visu ko — saplaisājušu spoguli smagā, aptumšotā rāmī, senlaicīgu gramofonu, lādītes ar dubulto dibenu, pagājušā gadsimta instrumentu komplektus, laikam notraipītus zīmējumus ar cilvēku sejām, uz kurām skatīties bija neomulīgi.
Viņš nekad nestāstīja, no kurienes ņem šīs lietas, taču pa pilsētu klīda baumas, ka viņš tās izpērk no aizgājēju radiniekiem, bieži vien par nieku. Māte stāstīja, ka Ilmārs jau no bērnības bijis citāds. Varēja stundām vērot skudru, kuru bija ielicis ievārījuma pilienā, un skatīties, kā tā lēnām aiziet. Skolā viņš vāca tenkas, sanaidoja draugus un tad ar baudu vēroja. Tas bija viņa skābeklis.
Viņš aizgāja pēkšņi. Viens pats savā dzīvoklī–muzejā, piebāztā ar krāmiem. Atvadas bija nelielas — tikai mēs, tuvākie radinieki: mana māte, viņas māsa tante Tamāra ar vīru, un mani brālēni un māsīcas. Neviens neizrādīja emocijas. Bija pat kaut kāds vispārējs, neizteikts atvieglojums. It kā smags akmens, kas spiedis visu mūsu ģimeni, beidzot būtu noņemts. Cik gan mēs kļūdījāmies. Akmeni neviens nebija noņēmis. Tas vienkārši sašķīda sīkos lausku gabalos — un katrs no mums muļķīgi paņēma sev pa gabaliņam.
Pēc mielasta, kā ierasts, visa mūsu ģimene sapulcējās Ilmāra dzīvoklī. Vajadzēja izlemt, ko darīt ar visu šo… mantojumu. Dzīvoklis mūs sagaidīja ar smagu, sasmakušu gaisu. Smaržoja pēc putekļiem un vēl kaut kā neizskaidrojami nepatīkama — saldena, kā novītušu ziedu smarža. Šī klusuma sajūta nebija tukša, bet nomācoša, blīva. Likās, tā uzsūc visus skaņas. Katrs solis, katrs parketa čīkstoņa atbalsojās ausīs neparasti skaļi. Un vēl bija sajūta, ka uz mums skatās. Simtiem acu no nodzeltējušām fotogrāfijām, no duļķainiem spoguļiem, no tumšajiem stūriem, kas piekrauti ar mantām.
— Nu jā, īsts muzejs, — nervozi iesmējās mans brālēns. — Un ko ar visu šo darīt? Tikai uz izgāztuvi.
— Kāpēc gan uz izgāztuvi? — tūlīt iebilda tante, viņa māte. Viņa vienmēr bija praktiska sieviete — līdz skopumam. Viņas tvērien pilnais skatiens jau skrēja pa istabu, vērtējot, ko varētu paņemt. — Te ir antīkas lietas. Varbūt pat vērtīgas.
Un sākās…
Tas, kam vajadzēja būt vienkāršam mantu šķirojumam, pārvērtās par īstu tirgu. Radinieki, kas pirms stundas vēl stāvēja ar nopietnām sejām, tagad ar azartu rakājās pa lietām cilvēka, kuru dzīvē bija ienīduši un no kura baidījušies. Tante pirmā izvēlējās savu trofeju. Viņas uzmanību piesaistīja vecs tualetes spogulis no tumša koka ar lielu ovālu stiklu. Tas bija duļķains, klāts ar tumšiem plankumiem, bet rāmis — masīvs, ar smalku grebumu.
— Šo es laikam paņemšu, — viņa noteica, noslaukot spoguli ar lakatiņa malu. — Priekšnamos likšu. Lieta! Veca.
Brālēns, kurš vienmēr mīlēja kaut ko meistartot, noskatīja sev masīvu ozolkoka rakstāmgaldu ar daudziem atvilktņu nodalījumiem.
— Labs galds, — viņš teica, uzsitot pa virsmu. — Ne tādi kā tagad, no skaidām. Garāžā man būs tieši vietā.
Viņa māsa, romantiska un sentimentāla būtne, atrada kumodē smalku muzikālo lādīti. Viņa to atvēra, un atskanēja plāna, nedaudz šķība melodija.
— Cik jauki, — viņa čukstēja. — Paņemšu piemiņai par onkuli. Lai gan kaut kas labs no viņa paliek.
Mana māte, klusa un nekonfliktējoša sieviete, neko negribēja ņemt. Viņa sēdēja stūrī uz krēsla un izskatījās slikti.
— Man tas viss nepatīk, — viņa klusi teica man. — Nevar tā cilvēka lietas plēst katrs uz savu pusi. Viņa dvēsele vēl šeit.
Toreiz es tikai pamāju ar roku. Kāda tur dvēsele? Ilmārs bija nelaipns vecis. Ja no viņa kas palicis, tad tikai putekļi uz viņa krāmiem. Arī es pats neko negribēju ņemt. Man bija nepatīkami pat pieskarties šīm lietām. Bet, kad jau grasījāmies iet prom, tante pamāja uz grāmatu skapi.
— Mārtiņ, tu tak ar tukšām rokām neej! Paņem vismaz kādu grāmatu. Ilmārs, saka, gudrs bija, daudz lasīja.
Lai tiktu no viņas vaļā, es piegāju pie skapja. Grāmatas lielākoties bija vecas, tehniskas. Bet uz vienas no plauktiem pamanīju vienīgu biezu sējumu ādas vākos bez nosaukuma. Vienkārši gluda, gandrīz melna āda. Ziņkārības dēļ to izvilku. Grāmata bija smaga, lapas — dzeltenas un biezas. Es atvēru to uz labu laimi. Tā bija rakstīta ar roku — ar rūpīgu, kaligrāfisku Ilmāra rokrakstu. Tas nebija romāns vai rokasgrāmata. Tas bija kāds dienasgrāmatas vai… reģistra veids. Katrs ieraksts bija veltīts vienam no priekšmetiem šajā dzīvoklī.
“Spogulis. Nopirkts 1978. gadā no aktiera atraitnes. Viņš redzēja tajā ne sevi, bet savus neveiksmes. ” — izlasīju un nodrebēju.
— Nu ko, izvēlējies? — nepacietīgi vaicāja tante.
Es aizvēru grāmatu. Kļuva baisi, bet arī ziņkāre modās. Kas tie par pierakstiem? Vienkārši jukuša kolekcionāra murgi?
— Jā, šo ņemšu, — teicu, paslēpjot grāmatu somā.
Tā mēs izklīdām. Katrs aiznesa sev līdzi daļiņu no Ilmāra mantojuma. Un katrs ienesa savās mājās nelaimi. Pirmās dienas nenotika nekas īpašs. Dzīve ritēja savu gaitu. Grāmata, ko biju paņēmis, gulēja plauktā kabinetā, un es par to gandrīz aizmirsu. Bet mājās kaut kas bija mainījies. Gaiss kļuva it kā smagāks, blīvāks. Vakaros, kad Līva ar meitu jau gulēja, man likās, ka dzīvoklī neesmu viens. Sānu skatienā reizēm man šķita, ka redzu kustību tumšajos stūros, dzirdēju čukstus, kas atgādināja lapu švīkstēšanu.
Atmosfēra mūsu mājās kļuva arvien smacīgāka. Pirmais trauksmes zvans atskanēja pēc kādām divām nedēļām. Zvanīja māsīca. Viņas balss bija dīvaina — it kā atsvešināta.
— Mārtiņ, sveiks. Klausies, vai tu nezini, kas tā par melodiju šajā lādītē? Nevaru nekur atrast. Tā tik… uzmācīga. Spēlē man galvā visu dienu.
— Ir, izmet tu to lādīti, ja tā tev traucē, — ieteicu.
— Nē. Nevaru. Tā ir tik skaista. Un kad tā spēlē, man šķiet, ka es neesmu viena. Ka pie manis nāk viesi no pagātnes…
No viņas vārdiem man pārskrēja auksti.
Pēc pāris dienām zvanīja brālēns. Viņš lamājās pa telefonu, ko parasti nedarīja.
— Iedomājies zāģis pēkšņi iestrēga. Un vakar āmurs no naglas noslīdēja, pa roku ieblieza. Tas tavs muļķīgais galds… onkuļa galds… Kopš to atvilku uz garāžu, viss no rokām krīt ārā! It kā viņš man traucētu. It kā čukstētu: “Tev nekas neizdosies, tu esi neveiksminieks.”
Es to norakstīju uz sagadīšanos, uz nogurumu. Bet šaubu tārps jau bija sācis grauzt mani no iekšpuses. Un tad pienāca kārta tantei. Ar viņu bija vissliktāk. Mēs aizbraucām pie viņiem ciemos brīvdienās, un es viņu nepazinu. Vienmēr skaļa, dzīvīga sieviete bija kļuvusi iztukšota ēna. Viņa bija sakrāsojusies spilgtāk nekā parasti, bet kosmētika tikai izcēla tumšos lokus. Un viņa visu laiku skatījās tajā pašā spogulī, kuru bija atnesusi no Ilmāra dzīvokļa.
Tas karājās priekšnamos un viņu gaišajā, modernajā dzīvoklī izskatījās svešs un ļauns.
— Tamāra, tu no spoguļa neatkāpies, — piezīmēja mana māte.
— Skatos uz sevi, — pasmējās tante. — Skatiens kaut kāds… svešs. Reizēm man liekas, ka spogulī uz mani skatās nevis es, bet kāda tantiņa.
Vakarā, kad mēs sēdējām virtuvē, pēkšņi no priekšnama atskanēja troksnis un tantes sauciens. Mēs pieskrējām tur. Viņa stāvēja vidū.
— Viņš tur ir! — viņa čukstēja, rādot uz spoguli ar trīcošu roku. — Ilmārs! Es viņu redzēju! Viņš stāvēja man aiz muguras un smaidīja!
Mēs, protams, neko neredzējām. Norakstījām visu uz nogurumu. Bet, aizejot, es uzmetu skatienu tam spogulim. Un uz sekundi man likās, ka mans atspulgs sagrozījās, un uz mani pavērās aukstas, izsmejošas Ilmāra acis.
Atgriežoties mājās, es vairs nevarēju ignorēt notiekošo. Es paņēmu no plaukta to pašu grāmatu ar melnajiem vākos. Es apsēdos pie galda un sāku lasīt. Tā nebija vienkārša dienasgrāmata. Tā bija katalogs. Ilmārs gadu desmitiem rūpīgi aprakstīja katru lietu savā kolekcijā. No kurienes tā, kam piederējusi un kāda “enerģija” tai piemīt. Viņš nebija traks. Viņš bija kaut kas līdzīgs… mājas burvim. Viņš ticēja, ka lietas uzsūc sevī savu saimnieku spēcīgās emocijas. Un viņš mērķtiecīgi meklēja tieši tādas lietas.
Es atradu lapu par muzikālo lādīti. “Piederēja meitenei, kas aizgāja no… un tikai šī melodija bija viņas mierinājums. Lādīte ir piesūcināta vientulības un no nepiepildītām cerībām rastas ilgas. Tas, kas to klausās, pakāpeniski zaudē saikni ar realitāti, grimstot sapņu un pagātnes ēnu pasaulē.”
Es apgriezu lapu. “Rakstāmgalds. Izgatavots dzimtcilvēka meistara rokās muižniekam, kas par mazāko kļūdu lika saviem cilvēkiem… Pie šī galda tika parakstīti daudzi spriedumi. Tas nes sevī apspiešanas un neveiksmes enerģiju. Tas lauž gribu un liek cilvēkam šaubīties par saviem spēkiem.”
Es atradu aprakstu par spoguli. “Aktrises. Viņa bija skaista. Katru dienu stundām ilgi skatījās šajā spogulī. Spogulis barojas no iedomības, pārvēršot to par nožēlu. Tas rāda cilvēkam viņa visdziļākās, apslēptās bailes, izmainot realitāti, līdz viņš saplīst prātā.”
Viss sakrita. Katra lieta rīkojās tieši tā, kā aprakstīts. Ilmārs ne tikai krāja krāmus. Viņš krāja koncentrētu ļaunumu. Un tagad šis ļaunums bija izplatījies pa mūsu mājām. Bet kā ar grāmatu? Tā lieta, ko paņēmu es? Es apskatījos sākumu, uz pirmo lapu, ko biju steigā palaidis garām.
Lasi vēl: Savā lauku mājā ielaidu klaidoni pārnakšņot, no rīta par to jau zināja visi kaimiņi
“Šī grāmata. Mans galvenais darbs un mans galvenais sargs. Radīta no kāda dienasgrāmatas. Tā nes sevī lāstu. Tā novēro. Tā pēta to, kas to lasa. Un lēnām, nemanāmi, tā dara lasītāju līdzīgu man. Tā dāvā aukstu ziņkāri par citu problēmām. Tā māca atrast baudījumu cita rūpēs. Tā ir sēkla, ko es sēju pēdējā, visgudrākā no maniem mantiniekiem dvēselē.”
Es metu grāmatu tā, it kā tā būtu karsta. Lūk — tāpēc es tik mierīgi reaģēju uz brālēna un māsīcas zvaniem. Lūk — tāpēc es ar attālinātu interesi skatos uz šķiršanos savā ģimenē. Sēkla jau bija sākusi dīgt manī. Es nonācu līdz pēdējam ierakstam. Tas bija veikts pāris dienas pirms viņa aiziešanas.
“Es kļūstu vājāks, bet griba spēcīgāka kā jebkad. Viņi domā, ka pēc manas aiziešanas viss beigsies. Nekā nebija. Mana kolekcija — tas esmu es. Katra lieta — tā daļa. Ikviens, kas paņems sev vismaz mazu lauskas gabaliņu, ielaiž mājās mani. Es sadalīšu sevi daļās, lai dzīvotu mūžīgi. Mans mantojums — tas esmu es pats.”
Man mati sacēlās stāvus. Viņš to visu bija izplānojis. Savu aiziešanu un savu plānu. Mēs ne tikai paņēmām viņa lietas. Mēs katrs savā mājā paņēmām gabaliņu viņa melnās dvēseles. Es sapratu, ka jārīkojas. Es zvanīju radiem. Teicu, lūdzu viņus atbrīvoties no tām lietām, sadedzināt tās, izmest. Bet bija jau par vēlu. Viņi mani nedzirdēja.
Māsīca kaut ko murmināja par saviem “viesiem”, kas viņai stāstot brīnumainas stāstus. Brālēns atbildēja, ka es stāstu muļķības, un ka viņš pats tiks galā ar savām problēmām. Tante vienkārši teica, ka vairs nevar sevī skatīties spogulī, jo tur uz viņu raugoties ragana. Es sapratu, ka jāatrod veids, kā visu izlabot. Un atbildei jābūt šajā trakajā grāmatā. Es piespiedu sevi atkal paņemt to rokās. Es lūkoju to atkal un atkal, un uz pēdējās, gandrīz tukšas lapas atradu dažas rindas, rakstītas cita, steidzīgā rokrakstā.
“Viņa spēks slēpjas lietās, kas kalpo par enkuriem. Bet galvenais enkurs — viņa griba, ieslēgta viņa mājā. Lai pārraut ķēdi, jāatgriež visas daļas vienā vietā. Salikt kopā. Un sadedzināt.” Paraksts bija grūti salasāms. Acīmredzot kāds, kas sastapās ar līdzīgu problēmu pirms Ilmāra, bija atstājis šo ierakstu. Savākt visas lietas Ilmāra dzīvoklī. Tā bija vienīgā iespēja.
Pārliecināt radiniekus izrādījās gandrīz neiespējami, bet man tas izdevās. Dzīvoklis mūs sagaidīja aukstums, tas šeit bija gandrīz taustāms. It kā pats gaiss pretojās mūsu iejaukšanai. Mēs ienesām lietas un izlikām tās to vietās. Galds, maisiņš ar lauskām vietā, kur atradās kumode, lādīte uz kumodes. Es noliku uz galda melno grāmatu.
— Un kas tad tagad? — čukstēja brālēns, aplūkojot apkārt. — Kas mums jāsadedzina?
Es nezināju. Es apstaigāju visu dzīvokli, meklējot pavedienu. Un atradu to Ilmāra guļamistabā. Aiz smaga gobelēna pie sienas slēpās nelielas, nemanāmas durvis. Tas bija slēptuve. Tur, samta spilventiņā, gulēja viena vienīga lieta. Vecs, laika dzeltens zīmējums sudraba rāmītī. Uz tā attēlots zēns aptuveni desmit gadu vecs ar aukstām, ne bērnišķīgām acīm. Ilmārs bērnībā.
Es sapratu. Tas bija īstais. Ne vienkārši pirmā lieta viņa kolekcijā. Tā bija viņš pats. Viņa būtība. Tas brīdis, kad viņš apzinājās savu dabu un to pieņēma. Tiklīdz es paņēmu to rokās, dzīvoklī pacēlās neredzam vētra. Bet es skatījos uz to savās rokās. Es sajutu no tā izplūstošo aukstumu. Un zināju, kas jādara. Es izņēmu no kabatas šķiltavas.
Es piespiedu šķiltavas. Reizi, divreiz. Trešajā reizē iedegās liesmiņa. Es pieliku to pie stūrīša vecās fotogrāfijas. Un tajā brīdī viss norima. Spriedze gaisā atslāba. Aukstums pazuda. Dzīvoklis atkal kļuva parastu, vecu, nolaistu dzīvokli, pilnu krāmu. Ne ļaunu — vienkārši nabadzīgu. Mēs izgājām uz ielas, saulainā gaismā miegaini mirgot acis. Mēs bijām izsmērēti, bet mēs bijām brīvi.
Mēs pārdevām Ilmāra dzīvokli, un visas lietas, līdz pēdējam puteklītim, izveda uz izgāztuvi. Reizēm naktīs es pamostos un man šķiet, ka dzirdu vieglu lapu švīkstoņu, it kā lapu čukstu. Bet tad es paskatos uz guļošo sievu, uz meitiņu viņas gultiņā, un saprotu, ka tas ir tikai vējš pie loga. Mēs uzvarējām. Mēs izrāvāmies no viņa tīkliem.
Taču es zinu, ka nospiedums no viņa ledainā pieskāriena paliks ar mani uz mūžu. Un es skaidri apguvu vienu mācību: nekad, nekādos apstākļos, neņem sev aizgājēja cilvēka lietas. Jo dažkārt tajās paliek daļiņa saimnieka. Un labi, ja saimnieks bijis labs cilvēks. Cita runa par pašiem tuvākajiem, bet ne šādiem radiem.
