Veselu gadu nodzīvoju viena. Un ziniet, es pat pieradu pie šīs jaunās sevis versijas, pat sadraudzējos ar to, – man stāstīja draudzene no Baldones. Biju pārliecināta, ka man lieliski klājas vienai. Un tad pēkšņi parādījās viņš. Ivars. Piecdesmit četrus gadus vecs, cienījams, nosvērts vīrietis no Rīgas.
Joprojām nesaprotu, kāpēc draudzenei vajadzēja reģistrēties iepazīšanās vietnē, ja, pēc viņas teiktā, viss viņas dzīvē tāpat bija kārtībā. Varbūt viņa vēlējās dažādību vai spēles momentu. Jebkurā gadījumā draudzenes pieredze bija vairāk nekā spilgta.
Viņa parādīšanās
Viņi iepazinās tīmekļa vietnē tiem, kas “vecāki par 45 gadiem”, kur tika solīts palīdzēt atrast “otro pusīti mierīgai un omulīgai dzīvei”. Ivars sarakstē stāstīja par savu vasarnīcu, makšķerēšanu, par savu mīlestību pret koka darbiem un lietu darināšanu savām rokām.
– Man rokas aug no īstās vietas, – viņš teica cieņpilni, bet ne augstprātīgi.
Manai draudzenei, kurai bija apnikuši bijušā vīra solījumi un tukšvārdība, šī vienkāršība un praktiskums šķita uzticamības iemiesojums.
Pēc mēneša, kas pavadīts pastaigās pa parkiem un tiekoties kafejnīcās, viņa nolēma uzaicināt vīrieti pie sevis.
Viņa piezvanīja un teica:
– Ivar, atbrauc ciemos nedēļas nogalē. Pavakariņosim, aprunāsimies.
Burkā kundze teju simts gadu vecumā – kā šobrīd viņa izskatās
Viņš uzreiz piekrita. Un sestdienas pēcpusdienā atskanēja domofona zvans. Viņa atvēra durvis – cerēja ieraudzīt vīrieti ar ziediem un torti. Bet viņa ieraudzīja Ivaru… un viņam aiz muguras trīs milzīgas rūtainas somas. Tādas pašas, ar kurām deviņdesmitajos gados pārpircēji jeb tā sauktie čelnoki brauca pēc precēm.
– Sveika, Anniņ, – viņš teica, ienākot iekšā. Vai vari man palīdzēt ienest somas? Tās ir smagas. Es paņēmu tikai pašu nepieciešamāko.
Viņa pēkšņi apklusa un nepakustējās.
Pašas nepieciešamākās lietas pāris dienu apciemojumam? Annas prātā uzplaiksnīja briesmīgas ainas. Vai Ivars patiešām jau nolēmis pārcelties pie viņas? Bez brīdinājuma?
– Ivar… kāpēc… tik daudz lietu? viņa jautāja, kamēr viņi iestiepa somas šaurajā koridorā Dzīvoklis acumirklī pārstāja būt viņas mājas.
Divi “nosacījumi”
Ivars iegāja viesistabā, aplūkoja tās “radošo nekārtību”, apsēdās uz dīvāna un tonī, kas necieta nekādus iebildumus, teica:
Nav nepieciešams katru dienu vai katru otro dienu: kāds dušas biežums ieteicams pēc 60
– Anniņ, apsēdies. Mums nopietni jāparunā.
Viņu pārņēma savāda sajūta. Viņa apsēdās.
– Esmu tiešs un nopietns cilvēks, – viņš teica. – Tu man patīc. Ļoti. Redzu, ka esi taupīga un labestīga. Bet es neatbraucu uz nedēļas nogali. Es atbraucu dzīvot. Pārdevu savu vienistabas dzīvokli Rīgā, nauda ir kontā. Domāju, ka zināmu laiku padzīvošu pie tevis,iepazīsimies tuvāk. Un tad, varbūt, nopirksim kaut ko kopā, kaut ko lielāku.
Viņa klusēja. Viņš turpināja:
– Bet, lai mums viss izdotos, ir divi obligāti nosacījumi. Pirmkārt: tava viesistaba. Tā ir nekārtīga. Jā, hobijs, es saprotu. Bet viesistabai jābūt paredzētai atpūtai un viesiem. Nevis noliktavai kārbām un audumiem. Tu esi sieviete, Anna. Viesistabā jābūt kārtībai. Visa tava “māksla” – uz balkona. Un mēs šeit veiksim nelielu remontu, es visu sakārtošu.
Balkons, kur valda aukstums, ziemā temperatūra nokrītas ir gandrīz zem nulles. Viņš gribēja turp aizdzīt viņas krāsas un audumus, visu viņas dvēseli.
– Otrs nosacījums. Draudzenes. Liene, Maija… Tavā dzīvē tādu ir pārāk daudz. Šie tavi vakari ar pļāpāšanu un smiekliem. Mēs tagad esam pāris. Mums vajag savu telpu. Tāpēc vecmeitu ballītes – maksimums ne biežāk kā reizi mēnesī un ne pie mums. Satiekaties kafejnīcā. Mājas ir mūsu cietoksnis, šeit nav vietas svešiniekiem.
Viņš pabeidza savu sakāmo labdara tonī. Bet Anna juta, kā viņas sienas sāk sašaurināties, pārvēršoties būrī.
Pats trakākais gan sekoja…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
