Veselu gadu nodzīvoju viena. Un ziniet, es pat pieradu pie šīs jaunās sevis versijas, pat sadraudzējos ar to, – man stāstīja draudzene no Baldones. Biju pārliecināta, ka man lieliski klājas vienai. Un tad pēkšņi parādījās viņš. Ivars. Piecdesmit četrus gadus vecs, cienījams, nosvērts vīrietis no Rīgas.
Joprojām nesaprotu, kāpēc draudzenei vajadzēja reģistrēties iepazīšanās vietnē, ja, pēc viņas teiktā, viss viņas dzīvē tāpat bija kārtībā. Varbūt viņa vēlējās dažādību vai spēles momentu. Jebkurā gadījumā draudzenes pieredze bija vairāk nekā spilgta.
Viņa parādīšanās
Viņi iepazinās tīmekļa vietnē tiem, kas “vecāki par 45 gadiem”, kur tika solīts palīdzēt atrast “otro pusīti mierīgai un omulīgai dzīvei”. Ivars sarakstē stāstīja par savu vasarnīcu, makšķerēšanu, par savu mīlestību pret koka darbiem un lietu darināšanu savām rokām.
– Man rokas aug no īstās vietas, – viņš teica cieņpilni, bet ne augstprātīgi.
Manai draudzenei, kurai bija apnikuši bijušā vīra solījumi un tukšvārdība, šī vienkāršība un praktiskums šķita uzticamības iemiesojums.
Pēc mēneša, kas pavadīts pastaigās pa parkiem un tiekoties kafejnīcās, viņa nolēma uzaicināt vīrieti pie sevis.
Viņa piezvanīja un teica:
– Ivar, atbrauc ciemos nedēļas nogalē. Pavakariņosim, aprunāsimies.
Viņš uzreiz piekrita. Un sestdienas pēcpusdienā atskanēja domofona zvans. Viņa atvēra durvis – cerēja ieraudzīt vīrieti ar ziediem un torti. Bet viņa ieraudzīja Ivaru… un viņam aiz muguras trīs milzīgas rūtainas somas. Tādas pašas, ar kurām deviņdesmitajos gados pārpircēji jeb tā sauktie čelnoki brauca pēc precēm.
– Sveika, Anniņ, – viņš teica, ienākot iekšā. Vai vari man palīdzēt ienest somas? Tās ir smagas. Es paņēmu tikai pašu nepieciešamāko.
Viņa pēkšņi apklusa un nepakustējās.
Pašas nepieciešamākās lietas pāris dienu apciemojumam? Annas prātā uzplaiksnīja briesmīgas ainas. Vai Ivars patiešām jau nolēmis pārcelties pie viņas? Bez brīdinājuma?
– Ivar… kāpēc… tik daudz lietu? viņa jautāja, kamēr viņi iestiepa somas šaurajā koridorā Dzīvoklis acumirklī pārstāja būt viņas mājas.
Divi “nosacījumi”
Ivars iegāja viesistabā, aplūkoja tās “radošo nekārtību”, apsēdās uz dīvāna un tonī, kas necieta nekādus iebildumus, teica:
– Anniņ, apsēdies. Mums nopietni jāparunā.
Viņu pārņēma savāda sajūta. Viņa apsēdās.
– Esmu tiešs un nopietns cilvēks, – viņš teica. – Tu man patīc. Ļoti. Redzu, ka esi taupīga un labestīga. Bet es neatbraucu uz nedēļas nogali. Es atbraucu dzīvot. Pārdevu savu vienistabas dzīvokli Rīgā, nauda ir kontā. Domāju, ka zināmu laiku padzīvošu pie tevis,iepazīsimies tuvāk. Un tad, varbūt, nopirksim kaut ko kopā, kaut ko lielāku.
Viņa klusēja. Viņš turpināja:
– Bet, lai mums viss izdotos, ir divi obligāti nosacījumi. Pirmkārt: tava viesistaba. Tā ir nekārtīga. Jā, hobijs, es saprotu. Bet viesistabai jābūt paredzētai atpūtai un viesiem. Nevis noliktavai kārbām un audumiem. Tu esi sieviete, Anna. Viesistabā jābūt kārtībai. Visa tava “māksla” – uz balkona. Un mēs šeit veiksim nelielu remontu, es visu sakārtošu.
Balkons, kur valda aukstums, ziemā temperatūra nokrītas ir gandrīz zem nulles. Viņš gribēja turp aizdzīt viņas krāsas un audumus, visu viņas dvēseli.
– Otrs nosacījums. Draudzenes. Liene, Maija… Tavā dzīvē tādu ir pārāk daudz. Šie tavi vakari ar pļāpāšanu un smiekliem. Mēs tagad esam pāris. Mums vajag savu telpu. Tāpēc vecmeitu ballītes – maksimums ne biežāk kā reizi mēnesī un ne pie mums. Satiekaties kafejnīcā. Mājas ir mūsu cietoksnis, šeit nav vietas svešiniekiem.
Viņš pabeidza savu sakāmo labdara tonī. Bet Anna juta, kā viņas sienas sāk sašaurināties, pārvēršoties būrī.
Pats trakākais, pēc Annas teiktā, bija tas, ka viņa gandrīz piekrita Ivara nosacījumiem. Vientulības gads ir ilgs laiks. Viņa pārliecība, vīrišķīgais balss tonis, “rokas vietā”, remonta solījums – tas viss skāra viņas vājās vietas. Ja nu šī arī ir tā pati “normālā dzīve”?
– Labi, Ivar, viņa teica svešādā balsī.
Viņš staroja, sāka izpakot somas, saliekot savas mantas viņas skapjos. Anna devās uz virtuvi un ieslēdza tējkannu.
Dzīve mainījās. Viņa noglabāja savas krāsas uz balkona, pārtrauca gleznot, jo viņš ieslēdza televizoru pilnā skaļumā, kas neļāva viņai ļauties radošumam. Viņa meloja draudzenēm, ka nevar satikties, jo brauc prom vai ir aizņemta. Māja kļuva sterila, bet tukša. Ivars izrādījās pedants: katrai krūzei bija jāstāv noteiktā veidā, viss bija viņa kontrolē.
– Redzi, Anniņ, – viņš teica. Pavisam cita lieta. Uzreiz var pateikt, ka mājās parādījies vīrietis.
Bet viņa paskatījās un saprata: šī vairs nav viņas māja. Šī ir viņa teritorija.
Pilošais krāns
Pēc trim nedēļām virtuvē sāka pilēt krāns. Viņa viņam uz to norādīja.
– Tas ir nieks, – Ivars atmeta ar roku. – Salabošu nedēļas nogalē.
Viņš pavadīja nedēļas nogali makšķerējot. Krāns turpināja pilēt. Pirmdien, viņa viņam atgādināja.
– Anna, nesāc. Man ir daudz darāmā. Es taču tev teicu, ka salabošu.
Līdz trešdienai pilieni no krāna bija pārvērtušies tievā strūkliņā. Skaņa Annu padarīja gluži vai traku. Un pēkšņi viņa sadzirdēja visu šajā skaņā: Ivara viltus uzticamību, un to, kā viņas brīvība izgaist pilienu pa pilienam.
Viņa izsauca “Vīru uz stundu”. Pēc četrdesmit minūtēm ieradās remontstrādnieks un piecpadsmit minūtēs par 10 eiro novērsa problēmu. Dzīvokli piepildīja klusums. Īsts, viņas klusums.
Šķiršanās
Igors atgriezās vakarā. Viņš ieraudzīja sausu krānu.
– Salaboji? Kāpēc izsauci remontstrādnieku? Es taču tev teicu, es pats to izdarīšu! Tu veltīgi iztērēji naudu.
Viņa paskatījās tieši uz viņu:
– Jā, es to salaboju. Un es arī padomāju. Tev bija taisnība: mājas ir cietoksnis. Bet izrādījās, ka galvenais svešinieks šeit esi tu. Sakravā savas mantas. Visas trīs somas.
Viņš aizbrauca klusēdams. Skatienā – atturība un vēsums. Kā gan iespējams atteikt vīrietim ar stabiliem līdzekļiem un prasmēm?
Kad durvis aiz viņa aizvērās, viņa apstaigāja dzīvokli. Telpa atkal piederēja viņai, piepildīta ar gaisu.
– Zini, – viņa man teica, – vissliktākā vientulība ir tad, kad jūties vientuļš, būdams ar kādu kopā. Bet vientulība pati par sevi ir greznība. Un es to nevienam citam neatdošu.
Dārgie lasītāji, kāds ir jūsu viedoklis par šo stāstu un tā varoņiem? Varbūt jūsu dzīvē gadījies kas līdzīgs? Laipni aicināti pastāstīt komentāros.
Ja jums šis stāsts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos ar draugiem!
