Pats trakākais, pēc Annas teiktā, bija tas, ka viņa gandrīz piekrita Ivara nosacījumiem. Vientulības gads ir ilgs laiks. Viņa pārliecība, vīrišķīgais balss tonis, “rokas vietā”, remonta solījums – tas viss skāra viņas vājās vietas. Ja nu šī arī ir tā pati “normālā dzīve”?
– Labi, Ivar, viņa teica svešādā balsī.
Viņš staroja, sāka izpakot somas, saliekot savas mantas viņas skapjos. Anna devās uz virtuvi un ieslēdza tējkannu.
Dzīve mainījās. Viņa noglabāja savas krāsas uz balkona, pārtrauca gleznot, jo viņš ieslēdza televizoru pilnā skaļumā, kas neļāva viņai ļauties radošumam. Viņa meloja draudzenēm, ka nevar satikties, jo brauc prom vai ir aizņemta. Māja kļuva sterila, bet tukša. Ivars izrādījās pedants: katrai krūzei bija jāstāv noteiktā veidā, viss bija viņa kontrolē.
– Redzi, Anniņ, – viņš teica. Pavisam cita lieta. Uzreiz var pateikt, ka mājās parādījies vīrietis.
Bet viņa paskatījās un saprata: šī vairs nav viņas māja. Šī ir viņa teritorija.
Pilošais krāns
Pēc trim nedēļām virtuvē sāka pilēt krāns. Viņa viņam uz to norādīja.
– Tas ir nieks, – Ivars atmeta ar roku. – Salabošu nedēļas nogalē.
Viņš pavadīja nedēļas nogali makšķerējot. Krāns turpināja pilēt. Pirmdien, viņa viņam atgādināja.
– Anna, nesāc. Man ir daudz darāmā. Es taču tev teicu, ka salabošu.
Līdz trešdienai pilieni no krāna bija pārvērtušies tievā strūkliņā. Skaņa Annu padarīja gluži vai traku. Un pēkšņi viņa sadzirdēja visu šajā skaņā: Ivara viltus uzticamību, un to, kā viņas brīvība izgaist pilienu pa pilienam.
Viņa izsauca “Vīru uz stundu”. Pēc četrdesmit minūtēm ieradās remontstrādnieks un piecpadsmit minūtēs par 10 eiro novērsa problēmu. Dzīvokli piepildīja klusums. Īsts, viņas klusums.
Šķiršanās
Igors atgriezās vakarā. Viņš ieraudzīja sausu krānu.
– Salaboji? Kāpēc izsauci remontstrādnieku? Es taču tev teicu, es pats to izdarīšu! Tu veltīgi iztērēji naudu.
Viņa paskatījās tieši uz viņu:
– Jā, es to salaboju. Un es arī padomāju. Tev bija taisnība: mājas ir cietoksnis. Bet izrādījās, ka galvenais svešinieks šeit esi tu. Sakravā savas mantas. Visas trīs somas.
Viņš aizbrauca klusēdams. Skatienā – atturība un vēsums. Kā gan iespējams atteikt vīrietim ar stabiliem līdzekļiem un prasmēm?
Kad durvis aiz viņa aizvērās, viņa apstaigāja dzīvokli. Telpa atkal piederēja viņai, piepildīta ar gaisu.
– Zini, – viņa man teica, – vissliktākā vientulība ir tad, kad jūties vientuļš, būdams ar kādu kopā. Bet vientulība pati par sevi ir greznība. Un es to nevienam citam neatdošu.
Dārgie lasītāji, kāds ir jūsu viedoklis par šo stāstu un tā varoņiem? Varbūt jūsu dzīvē gadījies kas līdzīgs? Laipni aicināti pastāstīt komentāros.
Ja jums šis stāsts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos ar draugiem!
