(labots)
Jau otrajā dienā pēc kāzām Bīriņu pilī Anna un Romāns apkopoja izdevumus un ieņēmumus, rūpīgi pārskaitot viesu dāvināto naudu.
Viņi bija sarīkojuši grandiozas un greznas svinības, ieguldījuši ievērojamu naudas summu un, godīgi sakot, cerēja, ka liela daļa izdevumu tiks “atgūta” no viesu dāvinātās naudas. Visi tika laipni aicināti dāvināt tieši naudu, jo jaunlaulātie plānoja iegādāties sadzīves tehniku un mēbeles savam jaunajam dzīvoklim. Romāns šo dzīvokli bija iegādājies jau pirms kāzām, pateicoties gadiem ilgam smagam darbam.
Vismaz intereses pēc mums tagad viss jāizskaitļo un jāpārliecinās, vai neesam palikuši mīnusā, – prātoja Anna.
– Es būtu pārsteigts, ja dāvanās saņemtā nauda pārsniegtu izdevumus, – Romāns pasmējās. – Bet galu galā mēs paši vēlējāmies šo grandiozo pasākumu, tāpēc nav ko sūdzēties. Esmu pārliecināts, ka mūsu vecāki aploksnē ielika pieklājīgu summu.
Anna īpaši neuzticējās savai vīramātei, taču skaļi par to nesūdzējās. Viņa zināja, ka radinieki bija sagatavojuši kādu dāvanu, tāpēc ar nepacietību gaidīja, ko tieši Sarmīte būs sarūpējusi.
– Tavas mātes dāvanu aploksne ir tukša! – Anna burtiski ieskrēja istabā pie vīra. – Viņa tik ļoti… Viņa pat neuzskatīja par vajadzīgu ielikt kaut vai simbolisku summu!
– Tā nevar būt, – Romāns neizpratnē sarauca pieri. – Mana mamma nekad tā nebūtu rīkojusies!
– Vai tu domā, ka es kaut kur paslēpu naudu vai atvēru to agrāk? – Anna bija sašutusi.
Romāns tā nedomāja, taču viņš arī nespēja pieļaut domu, ka viņa māte būtu spējīga uz ko tādu. Viņa bija sieviete ar stipru raksturu, kas nekautrējās pateikt visu tieši acīs, bet šāds solis nešķita viņas stilā. Romāns centās rast loģisku izskaidrojumu, meklējot iemeslu, kas varētu attaisnot mātes rīcību.
-Iespējams, nauda vienkārši izkrita, un mēs to nemanījām burzmā, – Romāns mēģināja nomierināt Annu, lai gan pats jutās neziņā.
– Protams, un dīvainas sakritības dēļ tieši tavas mātes nauda pazuda, – Anna ironiski sacīja. – Visas pārējās aploksnes ir pilnas, un tikai šī ir tukša. Es jau negaidīju no viņas neko lielu, bet šis ir vienkārši par traku.
– Bet man būs kauns par to runāt ar mammu, – Romāns neveikli taisnojās. – Es negribu, lai viņa padomā, ka mums rūp tikai nauda.
– Protams, tev nav viņas jāuztrauc, jo mums taču nauda vispār neinteresē, – Anna ironiski sacīja, acīmredzami sašutusi.
Pēc ilgas vārdu apmaiņas starp laulātajiem izcēlās pirmais nopietnais strīds. Tomēr Romāns ātri atguva savaldību un apsolīja Annai atrisināt situāciju. Pārējās aploksnes bija pilnas ar dāsniem viesu ziedojumiem, un kopumā viņi bija saņēmuši ievērojamu naudas summu.
– Mani vecāki ielika aploksnē 1000 eiro, – Anna uzsvēra, cenšoties vēlreiz likt vīram saprast, ka saruna ar māti ir nepieciešama. – Sarmīte nav nekāda trūcīgā, viņa vienmēr ir dzīvojusi grezni un allaž prata dāvināt dārgas lietas.
Romāns jutās neērti gan sievas, gan mātes priekšā. Viņš vairākkārt mēģināja atrast piemērotu brīdi, lai uzdotu jautājumu, taču pēdējā mirklī vienmēr zaudēja drosmi. Māte pati nepieminēja ne kāzas, ne dāvanas un neizrādīja interesi par šo tēmu. Tā vietā viņu vairāk interesēja dēla nākotnes plāni.
– Un kāpēc tevi tas interesē? – Romāns nesaprata. – Ja tev kaut kas nepieciešams, pasaki tieši.
– Man nav tiesību izjautāt savu dēlu par nākotni? – Sarmīte neapmierināti sacīja. – Varbūt tava sieva tev aizliedz ar mani runāt vai stāsta tev par mani nepatiesas lietas?
– Anna pret tevi izturas normāli, – Romāns centās saglabāt mieru. – Tu pati izdomā lietas un fantazē…
Galu galā Romāns tā arī nesaņēmās aprunāties ar māti, un Anna viņu apsūdzēja neizlēmībā.
– Protams, ļauj tavai mātei darīt, kā vien viņa vēlas, – Anna ironiski noteica. – Es jau esmu tikai tava sieva, un mans viedoklis acīmredzot nav svarīgs.
Spriedze pieaug
Romāns juta, kā spriedze mājās pieaug ar katru dienu. Anna nepārtraukti atgriezās pie šīs tēmas, uzskatot, ka viņas vīrs ir pārāk maigs. Viņš centās izvairīties no šīm sarunām, bet Anna nepadevās – viņa gribēja zināt patiesību.
– Pat mans vecvectēvs, kurš viens pats dzīvo ciemā, uzdāvināja simts eiro, bet tava māte vienīgā mūsu laulību “novērtēja” ar tukšu aploksni, – viņa atkārtoja pie katras izdevības.
– Varbūt mana māte tajā brīdī patiešām saskārās ar finansiālām grūtībām, – mēģināja attaisnoties Romāns.
– Šādā gadījumā viņa varēja vienkārši izskaidrot situāciju un godīgi pastāstīt mums visu, – Anna neatlaidās. – Bet tā vietā viņa pasniedza tukšu aploksni. Esmu pārliecināta, ka radiniekiem viņa stāsta, it kā būtu mūs apbērusi ar bagātībām un ka mūsu kāzas vispār ir viņas nopelns.
Romānu šī tēma jau bija sākusi kaitināt, un katru reizi, kad tā tika pieminēta, viņš bija sliktā omā. Beidzot, lai pieliktu punktu strīdam, viņš piedāvāja sievai paņemt 500 eiro personīgajiem izdevumiem un uzskatīt tos par mātes dāvanu.
– Man nevajag ne tavu naudu, ne šādu attieksmi, – sašutusi bija Anna. – Es būtu pieņēmusi jebkuru godprātīgu tavas mātes rīcību, bet ne tukšu aploksni, kas vienkārši iesprausta kopējā kaudzē.
Kā jau teicu – vēlāk atklājās visa patiesība.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
