Marta vienmēr bija uzskatījusi, ka viņai ar dēlu ir īpaša saikne. Kopš mazotnes Andis viņai bija dzīves jēga. Vīrs aizgāja, kad Andim palika astoņi gadi
Viņa audzināja dēlu viena — bez īpaša atbalsta, tikai ar saviem spēkiem un mātes padomiem. Vienmēr baidījās kaut ko palaist garām, kaut ko izdarīt nepareizi. Viņa strādāja bibliotēkā — alga neliela, toties darbs mīļš. Grāmatas kļuva par glābiņu: starp plauktiem un veca papīra smaržas viņai bija mierīgāk nekā mājās tukšumā. Andis auga paklausīgs zēns: labi mācījās, palīdzēja, nekad neizturējās rupji. Pēc skolas iestājās universitātē par programmētāju, vēlāk atrada labu darbu vietējā firmā.
— Galvenais, dēliņ, nezaudē labestību, — viņa teica. — Darbs ir labi, bet cilvēks nav tikai nopelnītais.
Viņš smaidīja, pamāja ar galvu. Toreiz viņa bija pārliecināta: viss būs labi. Kad Andis atveda Santu, Marta apmulsa. Viņa nebija gaidījusi, ka viss notiks tik ātri. Santa viņu dzīvē parādījās pēkšņi — it kā kā kolēģe projektā, bet pēc pāris mēnešiem jau nakšņoja pie Anda, un vēl pēc mēneša viņš paziņoja: “Mēs nolēmām apprecēties.”
— Varbūt par agru? Jūs taču tikai nesen sākāt satikties, — viņa piesardzīgi jautāja.
— Mamm, es esmu pieaudzis. Viņa ir laba. Tu vienkārši vēl neesi paspējusi viņu iepazīt.
Un, jau maigāk, piebilda: — Viņa tev patiks.
Kāzas bija nelielas. Bez restorāna, tikai reģistrācija, pēc tam ģimenes vakariņas kafejnīcā. Marta centās priecāties, kaut gan sirds savilkās. Viņa uzdāvināja līgavai skaistu servīzi un novēlēja jau no sliekšņa:
— Mīliet viens otru. Tas ir pats galvenais.
Santa smaidīja. Uzvedās pieklājīgi, mazliet saspringti. Likās, ka aiz viņas maiguma slēpjas kaut kas auksts — it kā viņa apslāpētu neapmierinātību. Bet Marta to norakstīja uz uztraukumu. Jaunie taču citādi — citi ieradumi, vārdi, skatieni. Sākumā viss bija lieliski. Andis zvanīja katru dienu, atbrauca, atnesa produktus, jautāja, kas vajadzīgs. Santa dažreiz nāca līdzi, palīdzēja mājas darbos, aicināja ciemos.
— Mamm, atnāc pie mums sestdien, Santa gatavos ēst, — teica Andis.
— Lieliski, paskatīšos, kā jūs iekārtojušies.
Bet pagāja mazliet laika — un vizītes kļuva retas. Arī zvani…
— Andi, kur tu pazudis? — viņa jautāja pa telefonu.
— Mamm, darbs, kaudze lietu. Pēc tam iegriezīšos.
Nedēļa. Otra. Mēnesis.
Kādu dienu Marta nejauši ieraudzīja dēlu — autobusa pieturā. Viņš gāja ātri, ar nolaistu galvu. Viņa pamāja, iesaucās:
— Andi!
Dēls apstājās, apgriezās… un kaut kā neveikli pasmaidīja.
— Mamm, sveika. Piedod, steidzos. Piezvanīšu vakarā.
Nepiezvanīja. Arvien biežāk vainoja Santu. Marta uzskatīja, ka vedekla ir pārāk valdonīga, ka tur dēlu “zem papēža”. Sarunās ar draudzeni viņa sūdzējās:
— Viņš it kā svešs kļuvis. Mēs taču visu dzīvi bijām kopā, visu viens otram stāstījām. Bet tagad — klusums.
— Jaunie ir citādi, — plecus paraustīja draudzene. — Varbūt vedekla greizsirdīga. Paciet, pāries.
Bet nepārgāja. Un tad Santa pārstāja celt klausuli. Andis nezvanīja atpakaļ. Marta reizēm domāja varbūt kaut ko pateikusi nepareizi kāzās?
Pagāja gads
Dēla dzimšanas dienā viņa izcepa torti un tomēr nolēma doties pati. Neko neteica iepriekš — zināja, ka atrunās. Viņa stāvēja pie viņu dzīvokļa durvīm. Jaunbūve, skaistas durvis, tīra kāpņu telpa. Piezvanīja. Ilgi neviens neatvēra. Tad soļi. Atskanēja atslēga, un uz sliekšņa parādījās Santa.
— Marta.. jūs kaut ko gribējāt?
— Nu tā… torti atnesu, Andim dzimšanas diena. Viņš mājās?
— Nē, darbā.
Santa stāvēja tā, it kā aizsegtu ieeju. Skatiens — piesardzīgs.
— Es pagaidīšu, — teica Marta.
— Labāk nevajag. Viņš vēlu atgriezīsies. Mums… problēmas darbā, viņš tagad ļoti noguris.
— Lai nu būtu, atstāšu vismaz torti.
— Labi, atstājiet, es nodošu.
Viņa paņēma kārbu un ātri aizvēra durvis. Marta ilgi stāvēja koridorā. Gribējās pieklauvēt vēlreiz, bet kājas it kā pielipušas pie grīdas.
Tajā vakarā viņa ilgi sēdēja pie loga, skatoties uz sniega pārklāto pagalmu. “Viņa negrib, lai viņš pie manis brauc,” domāja. “Baidās no konkurences. Bet dēls… klausās kā mazs puika.”
Vēlāk atnāca īsa ziņa no Anda: “Mamm, viss labi. Vienkārši nepaspēju. Mīlu tevi, neraizējies.”
Bet pēc tam viņš pazuda pavisam. Pēc dažiem mēnešiem Marta pamanīja, ka nauda no konta vairs nenāk. Agrāk dēls reizēm pārskaitīja — “produktiem”. Tagad — nekas. Viņa nezvanīja, nolēma gaidīt. Pavasarī atskanēja zvans.
— Vai jūs esat Marta Kārkliņa?
— Jā.
— Jūsu dēlu pie mums, tālāko viņa vairs nedzirdēja…
Marta uzreiz neaptvēra teikto jēgu. Tālāk viss atmiņā saglabājās fragmentos. Kad ļāva pie viņa ieiet, viņa dēlu nepazina.
— Andi, dēliņ… ko tu…
Viņš atvēra acis un klusi čukstēja:
— Mamm… piedod.
Pirmās dienas viņš klusēja. Marta uzzināja, ka kaimiņiene palīdzējusi — dzirdējusi troksni. Durvis bijušas atvērtas. Santa bija pazudusi. Pēc dažām dienām Andis sāka runāt.
— Mamm, es nevarēju tev pastāstīt…
Marta klausījās, it kā kāds viņai stāstītu svešu dzīvi.
— Sākumā kaprīzes. Greizsirdība uz kolēģiem, uz tevi, pat uz kaimiņieni. Tad — aizslēgtas durvis. Viņa pārbaudīja telefonu, paroles, uzstādīja kameras. Es domāju, pāries, viss nomierināsies, bet kļuva tikai sliktāk.
Marta neticēja. Prāts to vienkārši nepieņēma.
— Nē… Santa taču… tāda…
— Viņa prot izlikties. Kad tu atbrauci, pēc tam viņa sarīkoja teātri.
Izrādījās, Andis pusgadu dzīvojis kā slazdā. Santa prasīja, lai viņš uzraksta dzīvokli uz viņas vārda.
— Kāpēc tu klusēji?
— Man bija kauns, mamm. Vīrietis… un te — šitā.
Lasi vēl: Salātu “Parīze sniegā” unikālā garša un satur vien 4 sastāvdaļas
Santu vēlāk atrada. Dzīvoja pie draudzenes blakus rajonā. Marta aizveda dēlu mājās. Pirmajā laikā viņš gandrīz nerunāja — tikai gulēja un klausījās mūziku. Pēc tam sāka iet pagalmā, labot salūzušas lietas, gatavot. Katru vakaru viņi sēdās dzert tēju — kā agrāk, pirms kāzām.
Pagāja mēnesis, pēc tam vēl viens. Andis atrada attālinātu darbu, kļuva mierīgāks. Vakaros viņi skatījās filmas, strīdējās par sižetiem.
Reizēm viņš teica:
— Zini, es tagad saprotu, ka vientulībai ir jēga. Kamēr pats neiemācīsies sevi cienīt, tev neviena blakus nebūtu jābūt.
Marta klausījās un domāja, ka šajā gadā viņš pieaudzis vairāk nekā visā līdzšinējā dzīvē.
Kādu rītu viņš piedāvāja:
— Mamm, braucam uz vasarnīcu. Sen tur neesi bijusi.
— Bet pavasaris taču tikai sākas. Laiks draņķīgs.
— Toties gaiss tīrs.
Vasarnīca sagaidīja ar pagātnes smaržu: nopļauta zāle, vecs šķūnītis, ābele, ko reiz iestādījis viņa tēvs. Marta pēkšņi atcerējās, kā Andis kā mazs puika skrēja starp dobēm ar spaini rokās — basām kājām, priecīgs.
Vasarā viņi tur brauca katru nedēļas nogali. Andi smējās, cepa šašliku, laboja veco žogu. Kaimiņi brīnījās, cik viņš mainījies.
— Skaties, kāds vīrietis izaudzis, nepazīt, — teica tante Zina. — Bet tak visādi runāja…
Marta tikai atmeta ar roku. Lai runā. Galvenais — lai dēls elpo pilnu krūti.
Kādu vakaru, kad saule slīdēja aiz bērziem, Andis atnesa vecu kasti ar ģimenes fotogrāfijām.
— Atradis skapī, — viņš teica.
Marta šķirstīja bildes — kāzas, priecīgas sejas, draugi, smiekli. Un starp tiem — Santa. Kopā ar Andi, laimīga, ar ziediem rokās. Marta ilgi skatījās uz fotogrāfiju, tad klusi teica:
— Es taču gribēju, lai jums viss izdodas.
— Es arī, mamm.
Viņš nopūtās, paņēma fotogrāfiju un nolika atpakaļ.
— Bet tagad saprotu: ne visam jāizdodas. Dažkārt mūs izglābj tieši tas, ka kaut kas sabrūk.
Rudenī viņi kopā svinēja viņa dzimšanas dienu — klusi, divatā. Uz galda — salāti, karstais ēdiens, torte, tā pati, ko viņa toreiz bija atvedusi, tajā dienā, kad viņu neielaida. Laiks ritēja. Pusotru gadu pēc notikušā Andis satika citu sievieti. Viņu sauca Maija — kolēģe darbā. Mierīga, labvēlīga, ar maigiem skatieniem. Marta jaunumus uzņēma piesardzīgi, bet, kad Maija pirmo reizi atnāca ciemos, spriedze pazuda. Viņa palīdzēja virtuvē, smējās par veciem stāstiem, izturējās pret Martu ar cieņu.
Kad Maija bija aizgājusi, dēls jautāja:
— Nu, ko tu teiksi?
— Laba meitene. Galvenais, lai bez maskām.
— Ne bez, — pasmaidīja viņš, — bet īsta.
Pavasarī viņi trijatā aizbrauca uz vasarnīcu. Maija stādīja puķes, Andis skrūvēja naglas, Marta gatavoja pusdienas. Pāri dārzam virmoja dūmu un ceriņu smarža.
— Mamm, redzi, viss atkal ir savās vietās, — teica Andis.
— Jā, dēliņ. Es jau biju domājusi…
Viņš apķēra viņu — stipri, vīrišķīgi.
— Nē, mamm. Galvenais — ka ir mājas, kur var atgriezties.
Marta saprata: viņš patiešām ir atgriezies. Ne tikai mājās — pie sevis, pie laimes. Vakarā lija lietus. Marta sēdēja pie loga, klausījās kluso pilienu klaboņu un domāja, ka pat visbriesmīgākie stāsti reizēm beidzas ar gaismu. Galvenais — sagaidīt šo gaismu. Viņa ielēja tēju, dzirdēja, kā atveras durvis — Andis bija atgriezies. No virtuves nāca pīrāga smarža, mājās valdīja miers. Un sirdī, pirmo reizi pēc daudziem gadiem, vairs nebija baiļu — tikai pārliecība, ka neviens vairs nevarēs atņemt viņiem šo klusumu un tuvību.
