Lai gan mana draudzene vienmēr bija paudusi, ka neredz sevi vecāku lomā, man pašam jau ilgāku laiku bija vēlme pēc ģimenes. Kad uzzinājām par gaidāmo bērniņu, es izjutu lielu prieku…
Viņa sākumā nebija pārliecināta par šo soli, taču es atbalstīju viņu un mudināju saglabāt grūtniecību, solot būt līdzās un iesaistīties visos procesos. Cerēju, ka ar laiku viņas attieksme mainīsies. Taču pēc meitas piedzimšanas viņa nolēma doties prom un turpināt dzīvi citur.
Pēc tam, kad bijām palikuši divatā, sapratu, ka man jāpieliek visas pūles, lai parūpētos par meitu. Kopš tā brīža pagājuši jau četri gadi. Nesen pie mūsu durvīm ieradās viņas mamma — tas bija negaidīti.
Meita viņu uzreiz atpazina un sacīja pāris vārdus, kas mani pārsteidza. Tagad domāju, kā vislabāk rīkoties tālāk un kā ar bērnu mierīgi un saprotami pārrunāt šo situāciju.
Tagad pastāstīšu, kā meita uz to reaģēja ⬇️
Es un mana mīļotā meitene izlēmām sākt kopdzīvi. Man bija 25, bet viņai 22 gadi. Es jau sapņoju par mūsu nākotni — omulīgu māju, kopīgām vakariņām un bērnu smiekliem.
Viņa bieži sacīja, ka vēl nav gatava pārmaiņām un vajag vairāk laika. Es viņu mīlēju un centos būt pacietīgs, cerot, ka kādu dienu viņa kopā ar mani dalīs savus sapņus.
Kad uzzinājām par grūtniecību, es biju ļoti priecīgs. Taču viņas attieksme bija citāda — viņa sacīja, ka nav gatava bērnam un apsver iespēju pārtraukt grūtniecību.
Es biju pārsteigts un centos viņu saprast un pārrunāt situāciju. Stāstīju par to, cik īpašs varētu būt mūsu bērna audzināšanas ceļš, un lūdzu, lai rūpīgi pārdomā šo svarīgo lēmumu.
Pēc ilgām sarunām šķita, ka viņa piekritusi paturēt bērnu, taču ar nosacījumu, ka to atdos uzreiz pēc dzimšanas.
Manī dzīvoja cerība, ka deviņi mēneši gaidīšanas visu mainīs, ka viņa sajutīs saikni ar bērnu, taču tas nenotika.
Kad mūsu mazā meitiņa piedzima, es biju gatavs būt viņai viss, bet viņas māte vienkārši savāca mantas un aizbrauca pie vecākiem uz citu pilsētu, atstājot mūs vienus.
Kopš tā laika pagājuši četri gadi…
Raksta turpinājumu lasi nākošajā lapā:
