Visu šo laiku esmu bijis savai meitai gan tēvs, gan māte. Reizēm man palīdzēja mani vecāki. Mēs ar meitiņu kļuvām par īstu komandu. Katrs viņas smiekls un smaids man atgādināja, ka daru visu pareizi.
Taču bijusī manas meitas māte pēkšņi parādījās pie mūsu mājas durvīm.
— Piedod man, — viņa teica. — Man nebija jāatstāj jūs.
Es biju pārsteigts un īsti nezināju, ko atbildēt. Sieviete līdz šim nebija īpaši iesaistījusies sava bērna dzīvē. Mana meita mierīgi pieglaudās manai kājai un skatījās uz viņu.
— Tēti, kas ir tā tante?
Es nezināju, ko atbildēt. Māte? Pazīstama sieviete? Sveša persona?
Šobrīd man ir grūti piedot un pieņemt viņu atpakaļ. Laiks var palīdzēt samierināties ar situāciju, taču uzticība un cieņa šobrīd nav atjaunojusies.
Dzīve turpinās, un es rūpējos par savu meitu kā vienmēr. Pagātnes notikumi ir palikuši aiz muguras, un svarīgākais ir mūsu ikdiena un tas, kā mēs dzīvojam tagad. Tomēr šīs pieredzes ietekme joprojām ir manā apziņā.
Tagad gribu uzzināt — kā tu rīkotos šādā situācijā? Vai būtu gatavs dot vēl vienu iespēju, vai tomēr prioritāti dotu savai un bērna labsajūtai? Dalies komentāros, man svarīga ir tava domas.
