No 1500 eiro uz 600: kāpēc es aizbēgu no kurjera darba un jūtos kā uzvarētājs. Maksims ieraudzīja šo sludinājumu novembra vidū. Liels piegādes dienests meklēja kurjerus. Solītā alga – līdz pat 1500 eiro mēnesī.
Grafiks brīvs, vari strādāt kaut diennaktīm. Tajā brīdī viņam tas šķita kā ideāls risinājums visām problēmām.
Viņš strādāja par krāvēju, saņēma maz un jutās iestrēdzis. Ieraudzījis četrciparu skaitli sludinājumā, Maksims uzreiz pieteicās. Viņš pat galvā saskaitīja: ja strādās 12 stundas dienā un paņems tikai vienu brīvdienu nedēļā, gada laikā varēs tikt ārā no visiem parādiem un vēl sakrāt kaut kam lielākam. Viņš bija pārliecināts, ka mēnesi vai divus var pieciest jebko naudas dēļ.
Viņš šajā darbā izturēja tieši 31 dienu. Šobrīd Maksims strādā par parastu pārdevēju būvmateriālu veikalā par 600 eiro mēnesī. Viņš izskatās izgulējies, mierīgs un saka, ka šī “lejupslīde” karjerā ir bijis viņa dzīves labākais lēmums.
Pirmā diena un lielais azarts
Pirmajā darba dienā Maksims bija pilns enerģijas. Viņš piecēlās septiņos no rīta, lejupielādēja kurjeru lietotni un uzreiz saņēma pirmo pasūtījumu. Bija jāpaņem paka no izdales punkta un jāaizved uz norādīto adresi. Samaksa par vienu šādu braucienu – nepilni trīs eiro.
Viņa loģika bija vienkārša: ja stundā var izdarīt vismaz trīs vai četrus šādus pasūtījumus, tad dienas peļņa būs lieliska. Viņš paņēma sūtījumu un devās ceļā. Tomēr realitāte sākās jau pirmajā stundā. Sastrēgumi pilsētā bija lielāki, nekā plānots. Kad viņš beidzot nokļuva pie klienta, lifts nedarbojās, un nācās kāpt uz piekto stāvu ar kājām.
Pie durvīm neviens neatbildēja. Maksims zvanīja klientam, kurš pacēla cauruli tikai pēc trešā mēģinājuma un pateica: “Es tagad esmu darbā, atvediet vakarā.” Neskatoties uz to, ka pasūtījumā bija norādīts laiks līdz pusdienlaikam, Maksimam nācās braukt atpakaļ vakarā. Rezultātā par vienu pasūtījumu, ko viņš gaidīja un piegādāja kopumā vairākas stundas, viņš saņēma tos pašus trīs eiro. Tobrīd viņš vēl domāja, ka tā ir tikai nejaušība.
Kur paliek laiks un kāpēc plāni nepiepildās
Otrajā dienā Maksims nolēma strādāt “uz pilnu klapi”. Viņš bija gatavs izpildīt 30 pasūtījumus dienā. Pēc 15 stundu darba viņš bija pieveicis tikai divpadsmit. Nogurums bija milzīgs, bet nopelnītā summa – niecīga pret ieguldīto laiku.
Galvenā problēma izrādījās attālumi. Lietotne, kas dala pasūtījumus, neņem vērā, kur tu atrodies. Tu vari būt pilsētas ziemeļos, bet saņemt izsaukumu uz dienvidiem. Stunda ceļā turp, piecas minūtes piegādei, un tad nākamais pasūtījums tevi dzen atpakaļ uz otru galu. Puse dienas pagāja, vienkārši dedzinot degvielu un sēžot pie stūres, par ko neviens nemaksā.
Arī klienti nebija vienkārši. Maksims atceras gadījumu, kad sieviete pasūtīja produktus no veikala. Viņš visu rūpīgi atlasīja un aizveda, bet klients atteicās pieņemt pasūtījumu, jo tomāti nebija tādā tonī, kādu viņa vēlējās. Viņam nācās vest pārtiku atpakaļ uz veikalu, tērēt vēl stundu un beigās saņemt sūdzību sistēmā, kas ietekmē reitingu un turpmāko peļņu.
Matemātika, kuru sludinājumos nerāda
Mēneša beigās Maksims apsēdās un saskaitīja visu līdz pēdējam centam. Viņš bija strādājis 26 dienas mēnesī, katru dienu pa 12 līdz 15 stundām. Viņa kopējais ienākums pirms visiem izdevumiem izskatījās pieklājīgs, bet tad sākās īstā rēķināšana.
No nopelnītās naudas uzreiz bija jāatņem izdevumi par degvielu, kas viņa mašīnai pie šāda režīma bija milzīgi. Tālāk sekoja maksas stāvvietas, jo centrā piegādes punktos citādi apstāties nebija iespējams. Tad nāca soda naudas no paša piegādes dienesta – par katru kavētu minūti vai sistēmas kļūdu viņam atvilka naudu.
Nevar aizmirst arī par nodokļiem, kas viņam kā pašnodarbinātajam jāmaksā pašam, un mašīnas remontu. Pēc mēneša intensīvas braukšanas pa bedrēm bija jāmaina bremžu kluči un eļļa. Kad Maksims izvilka svītru, viņš saprata, ka uz rokas viņam ir palikuši vien aptuveni 470 eiro. Par mēnesi, kurā viņš praktiski nedzīvoja, neredzēja bērnus un tikai gulēja pāris stundas starp maiņām.
Gadījums, kas pielika punktu
Lūzuma punkts pienāca 28. darba dienā. Maksims saņēma pasūtījumu – piegādāt mēbeļu kasti uz ceturto stāvu. Solītā samaksa bija nedaudz lielāka, un viņš nopriecājās. Kad viņš ieradās vietā, izrādījās, ka kaste sver 80 kilogramus.
Viņš mēģināja lūgt klienta palīdzību, bet tas atteica, sakot, ka ir aizņemts. Maksims sāka vilkt smago kasti augšā pa kāpnēm viens pats. Otrajā stāvā viņš sajuta asu sāpi mugurā. Viņš tomēr pabeidza darbu, burtiski aizrāpās līdz mašīnai un devās uz iestādi. Tur paziņoja – muguras saišu sastiepums un nepieciešams pilnīgs miers vismaz divas nedēļas.
Piegādes dienests nekādu kompensāciju nemaksāja. Viņiem Maksims nebija darbinieks, bet gan tikai “partneris”, kurš pats atbild par savu veselību. Guļot mājās un nespējot pakustēties, viņš saprata, ka šī dzenāšanās pēc lielajiem cipariem viņu fiziski iznīcina.
Dzīve par 600 eiro ir vērtīgāka
Tagad Maksims jau vairākus mēnešus strādā veikalā. Viņa alga ir 600 eiro “tīrajā”. Viņam nav jātērē nauda degvielai, nav jādomā par soda naudām un viņš precīzi zina, ka sešos vakarā darba diena būs galā.
Viņš saka, ka tagad viņš beidzot dzīvo. Viņš var mierīgi paēst pusdienas, viņam ir kolēģi, ar ko aprunāties, un viņa mugura vairs nesāp. Viņa galvenā atziņa pēc šī eksperimenta ir vienkārša: sludinājumos solītie “līdz 1500 eiro” bieži vien ir tikai skaists skaitlis, kura sasniegšanai ir jāziedo viss.
Maksims iesaka visiem, kuri meklē darbu ar “brīvu grafiku” un milzīgu peļņu, vispirms paņemt papīru un saskaitīt reālos izdevumus. Reizēm mazāka, bet stabila alga nozīmē daudz vairāk naudas un veselības ilgtermiņā. Viņš savu izvēli nenožēlo ne mirkli, jo miers un laiks ar ģimeni nav nopērkams ne par kādu naudu.
