Viņš izkāpa no mašīnas, apgāja tai apkārt un burtiski izrāva mani aiz elkoņa no salona. Es tikko noturējos kājās uz slidenajām skujām un dubļiem. Mana somiņa izkrita un piezemējās tieši dubļos.
— Artūr, šeit taču neviena nav.
— Tieši tā, — viņš vienaldzīgi noskatījās uz mani, iesēdās atpakaļ kabīnē un aizcirta durvis. Apvidus auto dzinējs ierēcās, mašīna strauji apgriezās, apšļācot mani ar izplūdes gāzu mākoni un dubļu šļakatām, un aiztraucās prom, atstājot mani pilnīgā, absolūtā un biedējošā tumsā.
Pirmās dažas minūtes es vienkārši stāvēju. Sirds sitās kā negudra. Es izmisīgi sataustīju dubļos somiņu un izvilku telefonu. Nevienas iedaļas. “Nav tīkla”. Es cēlu telefonu augstāk, griezos uz vietas, cerot noķert kaut mazāko signālu – nekā. Meža klusums bija šausminošs: katrs zara krakšķis šķita kā kāda soļi aiz muguras.
Es sāku iet tajā virzienā, kurp aizbrauca mašīna. Kājas modernos zābakos uz augstiem papēžiem ik pa laikam slīdēja, es klupu pār koku saknēm un celmiem. Mitrais aukstums ātri vien izsūcās cauri drēbēm. Es nezināju, cik ilgi gāju – pusstundu vai mūžību. Bailes pamazām nomainīja trulas dusmas un spēcīgs instinkts. Galvenais – neapstāties.
Beidzot tālumā parādījās vāja gaisma. Es iznācu pie tās pašas meža ceļa sazarojuma vietas. Vēl pēc kāda laika tālumā atskanēja dūkoņa. Lielceļš! Es izskrēju ceļa malā, gandrīz vai noripojot grāvī. Mašīnu bija ļoti maz. Pirmā aiztraucās garām, pat nesamazinot ātrumu, tikai appūšot mani ar vēju. Otrā pat nepiebremzēja. Es stāvēju ceļa malā, netīra, ar izpūrušiem matiem un izmisīgi mājot ar rokām.
Beidzot kāds vecs mikroautobuss sāka lēni samazināt ātrumu un apstājās pāris metrus tālāk. Vadītājs, pusmūža vīrietis nonēsātā cepurē, ar neslēptu neuzticību nedaudz pavēra logu.
— Meitenīt, no kurienes jūs te tāda uzradāties? Kas noticis?
— Lūdzu… — mana balss aizlūza līdz aizsmakumam. — Aizvediet mani līdz pilsētai. Līdz jebkurai pieturai vai apgaismotai vietai. Mani… mani vienkārši atstāja te mežā.
— Kāpiet iekšā ātrāk, citādi pavisam nosalsiet, — viņš atvēra durvis.
Kabīnē oda pēc lēta gaisa atsvaidzinātāja, bet man šajā brīdī tā bija visskaistākā smarža pasaulē. Vīrietis neuzdeva liekus jautājumus, redzot manu stāvokli, vienkārši pasniedza termosu ar vēl siltu tēju. Kad mēs iebraucām Rīgā un es ieraudzīju pirmās neona izkārtnes un ielu apgaismojumu, man tikai tad palika nedaudz brīvāk.
Tas nebija vājums, bet gan milzīga atvieglojums. Es biju drošībā. Uznākusi savā dzīvoklī, es vispirms tūlīt pat izdzēsu iepazīšanās lietotni. Pēc tam es ilgi stāvēju zem karstas dušas strūklas, mēģinot noskalot no sevis tās lipīgās šausmas un skuju smaržu, kas man tagad vienmēr atgādinās par to, cik bīstami var būt uzticēties samtainai balsij un skaistām fotogrāfijām internetā. Liekas nekas tāds jau nebija noticis, es vienkārši saskāros ar dzīves skarbo realitāti un viss. Bet man šī realitāte šķiet kā filmā un šo filmu redzēt otro reizi es noteikti vairs negribu.
