– Kad piedzima Laila?
Katrīna gluži kā bez spēka atkrita krēslā:
– Kāpēc tev tas jāzina?
– Katrīn?
Sieviete pagriezās pret meitu:
– Lailiņ, aizteci uz veikalu, nopērc pāris citronus un kaut ko padzerties.
– Labi, mammu.
Laila izskrēja pa durvīm, un Katrīna noskaldīja:
– Aleksi, tūlīt vienosimies. Lailai ar tevi nav nekāda sakara. Mums neko nevajag. Mums visa kā ir gana, aizmirsti.
– Ko? Tātad tā ir taisnība? Katrīn, vai tu vispār saproti, ko saki? Kāpēc tu nezvanīji? Kāpēc tu man nepateici?
Aleksis pielēca kājās.
– Es pati nolēmu laist pasaulē bērnu. Tu nebiji iesaistīts šajā lēmumā, tāpēc es neko tev neteicu. Es pat nedomāju, ka tu šeit atgriezīsies. Un es noteikti negaidīju, ka tevi interesēs bērns.
Aleksis apsēdās:
– Toreiz es tev nodarīju pāri.
Katrīna paraustīja plecus:
– Nu, nekas, esmu tikusi galā, kā redzi.
Aleksis klusēja. Viņš bija satriekts. Visus šos gadus viņš dzīvoja kaut kādu mākslīgu dzīvi, bet viņa īstā, patiesā dzīve bija šeit, mājās, pie meitas Lailas un Katrīnas. Tagad viņš skatījās uz viņu un nesaprata: ko tad vēl viņam vajadzēja? Neko. Viņam nebija jāmeklē nekas cits.
– Aleksi? – Katrīna noraizējusies jautāja. – Kā tu rīkosies? Es tevi lūdzu, nesaki neko Lailai. Tu aizbrauksi, aizmirsīsi, bet viņa pārdzīvos, gaidīs.
– Nē, Katrīn, tā nenotiks. Kā tu vari par mani tā domāt? Es vēl nezinu, ko darīt.
Naktī Aleksis sapņoja par savu māti. Viņa smaidīja un bija laimīga. Teica, ka vienmēr sapņojusi par tādu mazmeitu kā Lailiņa.
Aleksis aizbrauca pēc trim dienām. Pirms atvadām Katrīna sēdēja pie galda un klausījās viņā.
– Tad nu lūk. Tikšu galā ar savām lietām un atgriezīšos. Pēc nedēļas, varbūt nedaudz vēlāk. Un es atgriezīšos nevis vienkārši tāpat, bet, lai atgūtu tevi. Apsolu, ka Lailai neko neteikšu, ja… ja mums neizdosies izveidot kopdzīvi. Bet jums abām palīdzēšu jebkurā gadījumā. Katrīn, saki man, vai man ir vismaz iespēja? Iespēja laimei, ģimenei?
Sieviete paraustīja plecus un notrauca asaru:
– Es nezinu, Aleksi.
Aleksim izdevās atgriezties tikai pēc trim nedēļām. Viņš apturēja automašīnu nevis pie savas, bet Katrīnas mājas. Izvilka milzīgas somas ar dāvanām Lailai un Katrīnai. Iegāja iekšā.
– Sveika.
Katrīna kaut ko šuva. Viņa pacēla acis un vāji pasmaidīja:
-Tu esi ieradies?
– Es taču teicu, ka atgriezīšos. Un kur… – No istabas iznāca Laila.
– Sveiks, tēvoci Aleksi.
Katrīna piecēlās kājās:
– Es domāju par visu, ko tu, Aleksi, teici, un… Lailiņ, es gribu tevi iepazīstināt ar tavu tēti.
Aleksim somas izkrita no rokām.
– Paldies, viņš nočukstēja.
Viņi visi kopā pēc nedēļas devās prom. Abas mājas izlika pārdošanā un nolēma sākt dzīvi no nulles. Laila joprojām bija nedaudz samulsusi. Viņa Aleksi sauca gan par tēti, gan par tēvoci Aleksi. Bet viņš smējās, apskāva meitu un Katrīnu, ticot ka tagad viss viņa dzīvē būs tieši tā, kā vajadzēja būt jau pašā sākumā.
Dārgais lasītāj, kā tev patika šis brīnišķīgais stāsts ar laimīgām beigām? Pastāsti komentāros. Būsim pateicīgi arī, ja atzīmēsi rakstu ar “patīk” un dalīsies
