Cita sāktu skaidrot attiecības, pieprasītu paskaidrojumus. Bet es vienkārši paņēmu un pazudu. Vīrs teica: kam vajadzīga viņas gados. Bet es paņēmu un parādīju, kam
Viss sākās ar to telefona sarunu. Es stāvēju virtuvē, griezu salātus vakariņām, bet Valdis sēdēja viesistabā un pļāpāja pa tālruni ar kādu draugu. Viņa balss bija atslābusi, apmierināta.
— Ko tu, Mārtiņ, mums viss ir kārtībā, — teica vīrs. — Ilze, tiesa, pēdējā laikā pavisam atslābinājusies. Tikai vazājas pa māju, tērē manas naudiņas, bet jēgas nekādas. Pats zini, sievietes pēc piecdesmit vairs nav tas, kas bija.
Ilze? Atslābinājusies? Tērēju viņa naudiņas?
— Reizēm iedomājos, varbūt tiešām laiks kaut ko dzīvē mainīt, — turpināja Valdis, nenojaušot, ka es dzirdu katru vārdu. — Citādi jau dzīvo vienu dienu, darbs-mājas, darbs-mājas. Zaļas ilgas.
Es klusi noliku dakšu un ieklausījos.
— Nu labi, ko tu, — smējās Valdis. — Kur es likšos no savas mājsaimnieces? Kam vajadzīga tādos gados? Un pieradums jau arī, divdesmit pieci gadi kopā.
Pieradums. Mājsaimniece. Tērēju viņa naudiņas.
Es uzmanīgi atgriezos pie ēst gatavošanas, bet rokas neklausīja. Katrs vārds atbalsojās kaut kur dziļi. Divdesmit pieci gadi. Ceturtdaļu gadsimta es strādāju: māja, sadzīve, viņa vecāki, mūsu bērni, viņa karjera.
Kāpēc somu mājsaimnieces trauku mazgāšanai neizmanto sūkļus; ko viņas ir izgudrojušas to vietā
Kad viņš mācījās vakara augstskolā, es piestrādāju un viena vilku visu māju. Kad tēvs sanika, es rūpējos par viņu divus gadus. Kad mums piedzima dvīņi, es gulēju ar pārtraukumiem, bet viņš nāca no darba un krita uz dīvāna. Bet tagad esmu – mājsaimniece-apgrūtinājums, kura tērē viņa naudiņas.
— Valdi, vakariņas gatavas. — es pasaucu ar ierasto balsi.
— Eju, eju, — viņš atsaucās un, atvadījies no drauga, apsēdās pie galda.
Mēs vakariņojām kā parasti. Viņš stāstīja par darbu, es māju ar galvu un liku viņam ēdienu. Parasts ģimenes vakars. Tikai manā iekšienē kaut kas bija galīgi noklikšķējis. Trīs dienas es staigāju un domāju. Varēja skaidrot attiecības, izteikt visu, kas sakrājies. Varēja pieprasīt paskaidrojumus. Bet varēja arī vienkārši aiziet.
Ceturtdienas rītā, pavadījusi Valdi uz darbu, es apsēdos pie datora un atvēru sludinājumu vietnes par īres mājokļiem. Dzīvokļi mūsu rajonā ir dārgi. Bet blakus, divu autobusu pieturu attālumā, cenas bija diezgan pieņemamas.
Vienistabas dzīvoklis. Pirmajā stāvā. Nav dārgs, mēbeles ir, saimniece izīrē ilgam laikam. Ideāli. Sazvanījos ar saimnieci, sarunājām tikties. Sieviete izrādījās jauka, kādus četrdesmit piecus gadus veca.
— Kāpēc jums vajadzīgs tieši šis dzīvoklis? — viņa jautāja. — Jūs taču esat precējusies, spriežot pēc gredzena.
— Nogurusi no ģimenes kņadas, — es atbildēju godīgi. — Gribas klusumu un mieru.
Viņa saprotoši pamāja.
— Un vīrs nav pret?
— Vīrs pagaidām nezina. Mājās atgriezos ap pusdienlaiku un sāku pamazām krāmēt mantas. Visnepieciešamāko: drēbes, dokumentus, kosmētiku, mīļākās grāmatas. Viss ietilpa vienā čemodānā un somā.
Bērnus brīdināt nenolēmu. Kristīne dzīvo citā pilsētā ar ģimeni, Raimonds pārvācās pirms gada. Viņi ir pieauguši, tiks galā.
Valdis atnāca no darba ierastajā laikā. Vakariņojām klusējot, viņš lasīja ziņas planšetē, es mazgāju traukus.
— Valdi, — es teicu, slaukot rokas dvielī. — Es rīt aizbraucu.
— Kur? — viņš jautāja, nepaceldams acis no ekrāna.
— Pie draudzenes. Uz nedēļu.
— Ā, nu labi. Tikai ledusskapī ēdienu atstāj.
Lūk, tā. Pat nepajautāja pie kuras draudzenes un kāpēc. Galvenais, lai ēdiens būtu.
— Protams, — es piekritu. — Viss būs.
No rīta es sagaidīju, kad Valdis aizbrauks uz darbu, paņēmu savas mantas un pārcēlos uz jauno dzīvokli. Mazu, gaišu, smaržojošu pēc svaiguma. Manu.
Vispirms aizgāju uz tuvāko veikalu. “Tops” izrādījās piecu minūšu gājienā. Nopirku pārtiku, mazgāšanas līdzekļus, ziedus podos. Gribēju šo vietu padarīt mājīgu. Pēc tam ilgi sēdēju virtuvē ar tēju un vienkārši baudīju klusumu. Neviens nelūdza atnest, padot, izdarīt. Neviens nekomentēja manas drēbes vai frizūru. Neviens neieslēdza televizoru pilnā skaļumā. Pirmo reizi divdesmit piecos gados es biju viena. Un man tas patika.
Vakarā piezvanīja Valdis:
— Ilze, a kur ir pusdienas? Esmu izsalcis, bet ledusskapī tikai kefīrs.
— Nopērc kaut ko gatavu, — es ieteicu. — Veikalā ir liela izvēle.
— Bet tu taču apsolīji atstāt ēdienu.
— Aizmirsu. Atvaino.
Viņš kaut ko neapmierināti nomurmināja un nolika klausuli. Nākamajā dienā stāsts atkārtojās. Un aiznākamajā arī. Valdis zvanīja, kurnēja, sūdzējās par mājās gatavota ēdiena trūkumu. Bet es mierīgi atbildēju, ka kavējos pie draudzenes. Līdz nedēļas beigām vīra pacietība beidzās:
— Ilze, kad tu beidzot atgriezīsies mājās? Te ir pilnīga nekārtība, krekli nav gludināti, ledusskapis pilnīgi tukšs.
— Vai tad esmu tava mājas kalpone? — es izbrīnījos.
— Tu esi mana sieva.
— Sieva nav profesija, Valdi. Un ne spriedums.
— Par ko tu runā? Vai tev viss ir kārtībā?
— Pirmo reizi daudzu gadu laikā pilnīgā kārtībā.
Viņš nesaprata. Kā jau bija gaidāms.
— Klausies, ja tev nauda vajadzīga, tad saki uzreiz. Nerīkojies kā nesaprotama.
Nauda. Atkal šī nolādētā nauda.
— Valdi, saki man godīgi: kurš mūsu ģimenē pelna?
— Nu… es, protams. Un kas?
— Un kurš mazgā, uzkopj, gatavo, seko saimniecībai?
— Tu… Bet tas taču ir…
— Tas ir kas? Pats par sevi saprotams? A ja aprēķina mājas kalpones, pavāra, aukles, aprūpētājas izmaksas taviem vecākiem?
Viņš apklusa.
— Valdi, es negribu ar tevi te runāt par it kā pašsaprotamām lietām, — es teicu maigi. — Vienkārši man vajag laiku padomāt.
— Par ko domāt? — viņš neizturēja. — Divdesmit piecus gadus nodzīvojām, bērnus izaudzinājām, mazbērnus drīz gaidīsim. Par ko vēl domāt mūsu gados?
Par to, ka es vēl esmu. Par to, ka man ir tikai piecdesmit divi, nevis astoņdesmit. Par to, ka gribas nevis vienkārši būt, bet baudīt.
— Padomāt par to, kas man patīk un kas ne, — es atbildēju.
Nedēļa pārvērtās divās. Pēc tam mēnesī. Es apradu ar jauno dzīvokli, atradu darbu interneta veikalā — konsultēju pircējus tiešsaistē. Attālināti, ar elastīgu grafiku. Alga nav liela, bet man pietika.
Pielūkoju floristiskas kursus. Vienmēr sapņoju iemācīties skaisti veidot pušķus. Sadraudzējos ar kaimiņieni, tanti Āriju, kura izrādījās interesanta sarunu biedre.
Valdis zvanīja ik pēc dienas, pieprasīja lai atbraucu. Teica, ka manā vecumā nav pieklājīgi tā uzvesties.
— Ilze, vai tu saproti, ko dari? — viņš teica klausulē. — Cilvēki jau prasa, kur mana sieva.
— Un tu atbildi, ka tava sieva dzīvo savu dzīvi.
— Tas nav normāli. Tu esi ģimenes māte.
— Biju. Tagad bērni ir pieauguši, ģimene var iztikt bez manis.
Viņš nesaprata. Viņam es biju daļa no interjera, kā dīvāns vai ledusskapis. Ērta, ierasta, pašsaprotama. Pēc pusotra mēneša pie manis atbrauca bērni. Kristīne speciāli ieradās no Liepājas, Raimonds atskrēja pēc darba. Apsēdās virtuvē, dzēra tēju.
— Mammu, kas notiek? — jautāja meita. — Tētis saka, tu uzvedies dīvaini.
— Kā tad dīvaini?
— Nu… ar gadiem gadās… To sauc par pusmūža krīzi.
Es paskatījos uz saviem bērniem. Kristīnei trīsdesmit, Raimondam divdesmit astoņi. Pieauguši, patstāvīgi cilvēki. Un arī viņi uzskata mani par dīvainu.
— Mani mīļie, — es teicu. — Un vai jūs kādreiz esat domājuši, ko vēlas jūsu mamma?
— Nu… ģimeni, mājīgumu, mazbērnus… — nedroši atbildēja Raimonds.
— Bet ja es gribu ceļot? Vai nodarboties ar radošu darbu? Vai vienkārši dzīvot sev?
— Bet tu taču esi mamma, — Kristīne izbrīnījās. — Tev ir pienākumi.
Pienākumi. Tātad, man ir tikai pienākumi, bet tiesību nav.
— Mammai ir tiesības uz savu brīvību, — es teicu. — Es jūs uzaudzināju, izmācīju, nostādīju uz kājām. Tagad ir mana kārta dzīvot tā, kā gribas man.
— Un tētis?
— Un tētis var dzīvot tā, kā gribas viņam. Mums nav jābūt kopā tikai tāpēc, ka tas ir ērti apkārtējiem.
Bērni aizbrauca neziņā. Kristīne bija apbēdināta, Raimonds sarauca pieri. Bet es biju mierīga. Pirmo reizi daudzu gadu laikā absolūti mierīga.
Uz otrā mēneša beigām Valdis mainīja taktiku. Pārstāja pieprasīt un sāka lūgties:
Astoņi gaisu attīroši istabas augi, kas dabiski absorbē kaitīgās gāzes
— Ilzīt, nu pietiek jokot. Atgriezies mājās. Man tevis pietrūkst.
— Manis vai mājās gatavota ēdiena?
— Tevis, protams. Māja bez tevis ir tukša.
— Un kas ir mainījies, Valdi? Tu joprojām uzskati mani par mājsaimnieci?
Ilga pauze…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas negaidīts notika pašās beigās
