Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc

— Es… es tā, uz karstām pēdām teicu. Neapdomāju.

— Divdesmit piecus gadus neapdomāji?

— Ilze, kāpēc tu tā? Veči starpā visādi runā.

Visādi. Tātad visādi.

— Valdi, vai tu vismaz reizi šo divu mēnešu laikā padomāji, kāpēc es aizgāju?

— Nu… laikam apvainojies par kaut ko.

— Par kaut ko. Ne par tevi, bet par kaut ko abstraktu.

— Ilze, es nesaprotu, ko tu gribi.

— Bet tu mēģini saprast. Tev ir laiks.

Gāja trešais mēnesis manā jaunajā dzīvē… Un tad notika negaidītais…

Es pabeidzu floristiskas kursus, saņēmu sertifikātu. Aizgāju piestrādāt ziedu darbnīcā brīvdienās. Nauda maza, bet darbs nesa prieku. Noīrēju dzīvokli vēl uz trim mēnešiem. Saimniece pat atlaidi iedeva, saka, ar tādiem īrniekiem ir patīkami sadarboties. Valdis parādījās negaidīti. Sestdienas rītā pieklauvēja pie durvīm. Stāvēja ar milzīgu rožu pušķi.

— Vai drīkst ienākt?

Es ielaidu viņu dzīvoklī. Viņš apskatījās apkārt, apstiprinoši pamāja:

— Mājīgi tu te iekārtojusies.

— Sēdies, tēju dzersi?

— Dzeršu.

Mēs sēdējām virtuvē, dzērām tēju ar cepumiem. Valdis grozīja krūzi rokās, piemeklēja vārdus.

— Ilze, es sapratu, — viņš beidzot teica. — Sapratu, kāpēc tu aizgāji. Un ko es darīju nepareizi.

— Un ko tad tu saprati?

— Ka es tevi nenovērtēju. Pieņēmu kā pašsaprotamu. Runāju blēņas tev aiz muguras.

— Nu un?

— Un gribu visu labot. Gribu, lai tu atgrieztos.

Es paskatījos uz viņu uzmanīgi. Valdis izskatījās saburzīts, notievējis. Trīs mēnešu laikā viņš bija manāmi mainījies.

— Un ko tieši tu esi gatavs mainīt?

— Visu. — karsti ierunājās viņš. — Palīdzēšu pa māju, būšu uzmanīgāks. Pārstāšu runāt ar draugiem par mūsu lietām.

— A kas tālāk? Pēc pusgada atkal sāksi uzskatīt par mēbeli?

— Nē, apsolu.

Es izdzēru tēju, piecēlos, piegāju pie loga. Aiz stikla zaļoja koki, nesteidzīgi gāja cilvēki. Mana jaunā dzīve. Klusa, mierīga, mana.

— Zini, Valdi, — es teicu, nepagriežoties. — Esmu pieradusi. Pie patstāvības. Pie klusuma. Pie tā, ka nevienam neko neesmu parādā.

VIDEO:

— Bet mēs taču esam ģimene…

— Bijām ģimene. Bet tagad esmu vienkārši Ilze. Ne kāda sieva, ne kāda māte. Vienkārši cilvēks, kuram ir tiesības uz savām vēlmēm.

— Un kas, tā arī dzīvosi viena?

— Un kas tajā ir nepareizs?

Viņš neatbildēja. Pasēdēja vēl nedaudz, tad piecēlās:

— Es pagaidīšu. Varbūt pārdomāsi.

— Negaidi, — es teicu maigi. — Atrodi sev kādu, kas gribēs būt tava sieva. Bet es jau esmu atradusi sevi.

Lasi vēl: Pie mums ciematā (Valmieras novadā) ieradās kāds svešiniece, vēlāk viss ciems sačukstējās kad uzzināja kas viņa ir

Pagāja gads. Es nopirku šo dzīvokli — saimniece to pārdeva lēti. Iekārtojos ziedu darbnīcā uz pilnu slodzi, apguvu jaunas tehnikas. Manus pušķus pērk labprāt. Sadraudzējos ar kaimiņiem, pierakstījos bibliotēkas grāmatu mīļotāju klubā. Brīvdienās eju uz teātriem vai izstādēm. Dažreiz tiekos ar kolēģiem no darbnīcas.

Bērni pierada pie mana izvēles. Tagad viņi brauc ciemos, mēs dzeram tēju, runājamies. Bet jau kā pieauguši cilvēki, nevis kā mamma ar bērniem. Valdis atrada sev draudzeni, kādus četrdesmit gadus vecu. Saka, viņa lieliski gatavo un dievina uzkopt. Tas, kas viņam vajadzīgs.

Bet man vajag brīvību. Un es to saņēmu. Dažreiz kaimiņienes satiek mani uz ielas, šūpo galvas: kas par dīvainību ienāca prātā mūsu gados. Bet es taču zinu: tā diena, kad dzirdēju Valda sarunu, kļuva par pagrieziena punktu. It kā kāds būtu metis kauliņus, un izkrita tieši tas, kas bija vajadzīgs man. Ne viņam, ne bērniem, ne kaimiņienēm. Man.

Un ziniet ko? Esmu laimīga. Pirmo reizi ceturtdaļgadsimta laikā patiesi laimīga.