Pēc tam, kad līgavainis aizbēga no kāzām, es nolēmu precēties ar pirmo, kuru satikšu

Ivars neticēja savām acīm — pie pilsētas robežas, ceļa malā, balstoties pret automašīnu, uz zemes sēdēja līgava greznā, baltā kleitā.

Ivars strauji apstājās, pabrauca mazliet atpakaļ, izkāpa no automašīnas un steigā devās pie meitenes.

Meitene sēdēja klusumā, skatienu ieurbusi ceļā.

— Vai viss labi? — klusi jautāja Ivars, pienākdams tuvāk.

Taču viņa neizteica ne vārda, it kā domās būtu tālu prom.

— Vai auto apstājās? — vaicāja Ivars. — Varbūt riepa pārsprāga?

Meitene klusēja, raugoties kaut kur tālumā.

— Sakiet, kas noticis? Uz zemes labāk nesēdēt — kleita taču tik skaista. Jūs droši vien gatavojāties kādam īpašam notikumam?

Meitene beidzot paskatījās uz Ivaru un klusi noteica:

— Varat mani apsveikt… Mans līgavainis pazuda…

— Kā, pazuda? — Ivars negribēja ticēt savām ausīm.

— Jā… pazuda… — viņa atkārtoja, gandrīz čukstus.

— Dzīvē visādi gadās… — klusi noteica Ivars. — Par līgavām, ko mēdz aizvest, esmu dzirdējis, bet lai līgavaini…

— Jā, tieši tā… — pamāja meitene. — Tas notika pie dzimtsarakstu nama. Mēs pat nepaspējām parakstīties. Piebrauca auto, un viņš… aizbrauca ar viņu.

— Un jūs? — apjautājās Ivars.

— Mēģināju viņus panākt… — viņa uzmanīgi izvilka no zemes plīvuru un ar to noslaucīja vaigus.

— Jūsu plīvurs sasmērējies, — teica Ivars. — Ja gribat, atnesīšu salvetes no mašīnas.

— Kam gan man tas tagad vajadzīgs… — klusi atbildēja meitene un viegli nometās plīvuru malā.

— Nemetiet to, — Ivars ātri piecēlās, pacēla plīvuru un atnesa atpakaļ. — Cik ilgi sēdēsiet šeit?

— Visu dzīvi, — skumji pasmaidīja viņa.

— Dzīve tikai sākas, — mierīgi teica Ivars. — Un labi, ka tas notika pirms kāzām.

— Ko man tagad darīt? — klusi jautāja viņa. — Mani taču mājās gaida viesi, radi… Galds jau klāts. Visi smiesies, teiks, ka brīdināja mani.

— Brīdināja? — pārjautāja Ivars.

— Jā… Viņš bija vieglprātīgs… — viņa uz brīdi apklusa. — Un tagad nezinu, ko darīt. Mani taču ar vīru gaidīja… Jūs precējies? — pēkšņi pajautāja viņa.

— Nē, — īsi atbildēja Ivars.

— Un pareizi… Tagad jau grūti kādam uzticēties — ne vīriešiem, ne sievietēm. Tas taču bija mana draudzene, kas mūs iepazīstināja… Tieši tā, kura viņu arī aizveda.

— Vai tiešām? — Ivars apsēdās blakus meitenei. — Vai tā vispār starp draudzenēm mēdz notikt?

— Izrādās, mēdz… — viņa klusi noteica. — Varbūt man aizbraukt uz citu pilsētu? Es taču vairs nevienu redzēt negribu… Kur man doties?

— Brauciet ar mani, — neviļus izteica Ivars.

— Ar jums? — pārsteigta viņa paskatījās uz viņu. — Bet kas jūs vispār esat?

— Cilvēks, — pasmaidīja Ivars. — Brīvs cilvēks. Tāpat kā jūs.

— Arī no kāda aizbēgāt? — uzmanīgi pajautāja viņa.

— Jā, — atbildēja viņš, smaidot. — No vecākiem. Devos meklēt savu ceļu. Un te — jūs… sēžat… Nu, apstājos.

— Dīvaini, — viņa pasmaidīja. — Jūs laikam bijāt pārsteigts, mani ieraudzījis? Sēž sieviete baltā kleitā ceļmalā… diezgan dīvaini.

— Tā jau ir, — atzina Ivars. — Bet tagad — brauksiet? Divatā būs vieglāk.

— Ar svešinieku? — viņa aizdomājās. — Kaut gan… jūsu acīs redzams, ka esat nopietns cilvēks.

— Jā, — pasmaidīja Ivars. — Pat vadītāja amatā esmu pabijis — īsu brīdi, bet patika. Nu, braucam?

— Varbūt vispirms pie maniem radiem, — teica viņa. — Viņi droši vien jau visu zina. Gribu dzirdēt, ko sacīs.

— Kopā ar mani?

— Ar jums, protams. Vienai būtu bailīgāk.

— Vai tas būs ērti?

— Pēc šī visa? — viņa pasmaidīja. — Teikšu, ka piestājām paēst pirms ceļa. Un ceļš būs tāls, vai ne?

— Jo tālāk, jo labāk, — teica Ivars.

— Lieliski, — viņa smaidīja. — Varēsim reizē nosvinēt manu “nenotikušo” kāzu dienu. Tad es paņemšu dažas lietas un… ja vien jūs vēl būsiet tādā pašā noskaņā.

— Esmu Ivars, — sacīja viņš, pieceļoties.

— Madara, — atbildēja viņa, pasniedzot roku.

— Prieks iepazīties, — Ivars pasmaidīja. — Brauciet savā automašīnā, es sekošu. Lai viss notiek, kā paredzēts.

— Ja pēkšņi atpaliksiet, neapvainošos, — ar smaidu noteica Madara.

— Neatpalikšu, — atbildēja viņš. — Nemaz nedomājiet.

Divas automašīnas pazuda ceļa tālumā.

— Kur palikuši viesi? — pavisam mierīgi jautāja Madara, ienākot mājā.

— Vai tu pati nesaproti? — tēvs stingri atbildēja, noliekot karoti. — Tas ir ļoti neērti, ko tu mums sagādāji, paliks ilgi atmiņā…

— Žēl, ka visi jau aizgājuši, — ar vieglu smaidu teica Madara. — Tēt, mamm, es gribētu jūs iepazīstināt ar vienu cilvēku…

Istabā uz brīdi iestājās klusums. Pēc mirkļa mamma pirmā jautāja:

— Atkal viss no jauna?

— Jā, — pasmaidot atbildēja Madara.

— Un ko tad šoreiz esi atradusi? — tēvs pacēla uzacis. — Tādu pašu kā iepriekš?

— Nezinu, — Madara paraustīja plecus. — Tikai šoreiz tas neesmu es, kas kādu atrada, bet viņš — mani. Vienkārši apstājās un palīdzēja.

Tajā brīdī istabā iegāja Ivars un, sveicienam, viegli pamāja ar galvu.

— Šis? — mamma nesaprata, vai meita joko. — Izskatās vismaz pieklājīgs.

— Arī man tā šķiet, — pasmaidīja Madara.

— Un kas viņš tāds ir? — tēvs jautāja, joprojām izvairoties skatīties ciemiņam acīs.

— Pirmo reizi redzēts cilvēks, — smaidot noteica Madara.

— Kā, ko tu teici? — neizpratnē pārjautāja tēvs.

— Mamm, tēti, vai jūs grāmatas nelasāt? — Maša paņēma Ivaru aiz rokas, pieveda pie galda un apsēdināja pretī vecākiem. Pati sāka meklēt ceļasomu skapī. — Pēc tam, kad mans līgavainis aizbrauca, es nolēmu — precēšos ar pirmo, ko satikšu.

Starp citu, viņu sauc Ivars. — Viņa paskatījās uz vīrieti, kas jau bija sācis likt salātus šķīvī. — Es pareizi pateicu? Nebija nepareizi?

— Mmm… — tikai nomurmināja Ivars un sāka ēst.


— Interesanti… — tēvs vērīgi paskatījās uz viņu un ironiski pasmaidīja. — Precēties ar pirmo, ko satiek? Oriģināli… Kad kāzas? Varbūt jau šodien?

Ivars tikai paraustīja plecus.

— Precīzi vēl nezinām, — mierīgi atbildēja Madara, kravājot somu. — Bet prom dodamies jau šodien. Ar viņa mašīnu.

— Kā tā — prom? — mamma apstulba. — Uz kurieni?

— Kur acis rāda. Paēdīsim kopā, un tad brauksim.

— “Kur acis rāda”? — mamma nesaprata. — Tas kur?

— Uz Liepāju, — beidzot ierunājās Ivars. — Pie jūras.

— Uz Liepāju? — pārsteigta atkārtoja Madara. — Tas taču pašā Latvijas galā!

— Jā, — pasmaidīja Ivars. — Man tur piedāvāja darbu.

— Skaisti… — klusi teica Madara. — Pie jūras es vienmēr esmu gribējusi dzīvot.

— Nu nē, tas taču neprāts! — mamma iesaucās. — Mūsu Madara  taču tik ļoti pieradusi pie Rīgas ritma, un tagad pēkšņi grib doties kaut kur tik tālu! Ivar, jūs vispār saprotat, ar ko jums darīšana?

— Tagad būs mana raksturojuma stunda, — ar smaidu teica Madara, turpinot likt somā drēbes. — Par to, kā es esmu pārāk sapņaina, kā man patīk spontāni lēmumi un kā man bieži pietrūkst pacietības. Viņi to visiem stāsta. Bet varbūt labi vien ir — tā jūs ātrāk sapratīsiet, ar ko jums darīšana.

— Vienu brīdi, — tēvs pacēla uzacis. — Kāpēc tu ar viņu runā tik oficiāli?

— Tāpēc, ka viņš ir cilvēks, kurš mani uzklausīja, — mierīgi atbildēja Madara. — Un vēl tāpēc, ka viņš ir labs cilvēks. Bet ar labiem cilvēkiem vajag runāt ar cieņu — viņu nemaz nav tik daudz.

— Jā… — Madara nometa ceļasomu uz grīdas un apsēdās pie galda. — Varbūt tas tiešām ir sapnis, bet patīkams sapnis. Un es nemaz nevēlos mosties. Tātad, tēti — tev atdodu tavu mašīnu. Tagad vairs nevarēsi man to atgādināt. — Viņa nolika atslēgas uz galda. — Bet tev, mamm, atstāju savu papagaili. Baro viņu laikus, labi? Es jums zvanīšu, rakstīšu… Un ko vēl parasti bērni saka, kad atvadās no vecākiem?

— Meitiņ, pasaki, ka tas viss ir joks… — klusi lūdza mamma. — Tu taču vienkārši esi dusmīga uz savu Viktoru, mēs to saprotam. Un piedodam tev visu šo stāstu ar nenotikušajām kāzām. Bet doties prom kaut kur — svešam cilvēkam līdzi…

— Neērtības? — Madara pārsteigta paskatījās uz mammu. — Kādas gan neērtības es jums esmu sagādājusi?

— Nu, redzi, mēs taču teicām, ka tavs līgavainis nav īsti uzticams cilvēks, — mamma nopietni noteica. — Mēs tik daudz centāmies ar tevi runāt. Un tagad — viss velti. Starp citu, kāpēc tu vēl esi tajā kleitā? Un kur plīvurs?

— Taisnība, — pasmaidīja Madara. — Joprojām tajā pašā kleitā, ko jūs man palīdzējāt izvēlēties. Varbūt atstāt to jums — atmiņai? Bet par visām izmaksām… — viņa paskatījās uz Ivaru. — Saka, ka Kurzeme tagad kļuvusi ienesīga vieta. Tā ir taisnība?

— Varbūt ne gluži kā agrāk, — pasmaidīja Ivars. — Bet gan jau ar visu tiksim galā.

— Es jau nepārdzīvoju, — klusi teica Madara. — Vienkārši mazliet skumji.


— No kā tad? — apvaicājās Ivars.

— Nezinu… It kā vajadzētu būt skumji, jo atvados no vecākiem, bet man skumji tieši tāpēc, ka nav īsti skumji. Dīvaini, vai ne? Nu, tu esi paēdis?

— Jā. Bet tu?

— Nez kāpēc apetīte pazuda… Braucam?

— Braucam, — pasmaidīja Ivars.

Madara piecēlās, paņēma ceļasomu un, joprojām baltajā kleitā, devās uz durvīm. Pirms iziet, viņa uz brīdi apstājās un paskatījās uz vecākiem:

— Mamm, tēti… Es jūs mīlu. Es piezvanīšu. Drīz. Kad būsim galā.

Bet kā tev šķiet — vai Madara rīkojās pareizi, izvēloties sekot nezināmajam?

Vai tu būtu spējis doties prom tāpat — bez skaidra plāna, bet ar ticību, ka dzīve pati aizvedīs tur, kur vajag?