Anete padomāja. Neatmeta ar roku, nepateica “kas tie par jautājumiem” — vienkārši godīgi padomāja.
— Nezinu, — viņa beidzot teica. — Tiešām nezinu.
— Bet tā, kā agrāk, nebūs?
— Nē. Tā, kā agrāk, vairs nebūs.
Elīna pamāja. Tā bija godīga atbilde — viņa to juta.
— Bet kā bija agrāk? — Elīna pēkšņi pajautāja. — Kad jūs tikai iepazinās?
Anete pasmaidīja — sev negaidīti.
— Normāli bija. Viņš toreiz prata pārsteigt. Un nebaidījās skaļi pateikt, ko vēlas.
— Un pēc tam pārstāja?
— Pārstāja. Vai arī sāka baidīties. Nezinu, kad tas notika.
Elīna brīdi paklusēja.
— Man šķiet, ka viņš arī tagad nav slikts, — viņa piesardzīgi teica. — Vienkārši sapinās.
— Es zinu, ka nav slikts, — teica Anete. — Tas arī ir tas sarežģītākais.
Aiz loga bija kluss. Dzīvoklī silti. Rīt bija svētdiena, un neviens nekur nesteidzās. Anete nezināja, kas būs tālāk — vai starp viņiem atjaunosies tas, kas bija, vai viņi iemācīsies kaut ko jaunu, vai galu galā izšķirsies mierīgi, bez pārdzīvojumiem. Viņa neko neplānoja uz priekšu. Viņa pārāk labi zināja: cilvēki nemainās no vienas sarunas. Māris nekļūs par citu cilvēku nedēļas laikā. Un viņa nekļūs. Bet kaut kas bija sakustējies. Tas bija droši. Un kamēr Elīna sēdēja blakus un kaut kur pilsētā Māris pirmo reizi ilga laikā ar kādu sarunājās par lietu — ar to pietika.
Nobeigums
Pēc nedēļas Anete sēdēja savā birojā, kad Vija ienāca ar mapi rokās.
— Anet, atceries, es teicu, ka Ozols ir “kārtīgs”? Viņš tikko atsūtīja mums pārskatu par tiem “zaudētajiem” līgumiem.
Anete atvēra mapi un sajuta, kā sastingst. Septiņu mēnešu laikā, kamēr Māris bija sēdējis mājās “meklējot sevi”, viņa personīgajā kontā katru mēnesi bija ieplūdusi summa, kas precīzi atbilda viņa bijušajai algai — pārskaitīta no ārzonu uzņēmuma, kura patiesā labuma guvēja bija… Anete pati, caur senu mantojuma fondu, par kuru viņa bija piemirsusi.
Māris nekad nebija bijis bez naudas. Viņš bija izmantojis šos septiņus mēnešus, lai klusi izpirktu Ozola uzņēmuma akcijas, izmantojot Anetes neuzraudzītos līdzekļus, kurus viņa pati viņam reiz bija uzticējusi kā pilnvarotajam. Viņš nebija neveiksminieks. Viņš bija jaunais uzņēmuma īpašnieks.
Anete aizvēra mapi. Viņa saprata, ka taksometru rēķini bija vienīgais veids, kā viņš mēģināja viņu “pamodināt” un likt pamanīt, ka viņa pati ir kļuvusi par svešinieci savā dzīvē, kamēr viņš spēlēja lielo spēli aiz viņas muguras.
