Manas draudzenes un es esam kopā pavadījušas 15 gadus, un šo laiku es atceros ar siltumu un prieku. Mēs iepazināmies universitātē, vēl pirmajā kursā, un no pirmās dienas starp mums izveidojās īpaša saikne.
Gadu gaitā mūsu draudzība tikai stiprinājās, un es viņas patiešām uzskatu par saviem vistuvākajiem cilvēkiem – tādiem, uz kuriem vienmēr var paļauties gan prieka, gan grūtību brīžos.
Reiz mani draudzenes piezvanīja un pastāstīja, ka sēž kafejnīcā. Viņas aicināja mani pievienoties, un tas uzaicinājums šķita tik silts un negaidīts, ka uzreiz sajutu vēlmi būt kopā ar viņām.
Es uz mirkli apdomājos, bet beigās piekritu…
Taču, vēl nepaspējot nolikt telefonu, nejauši dzirdēju, kā viņas mani apspriež. Viņas runāja par to, ka manas kleitas esot ļoti vecmodīgas, ka mans grims izskatoties kā vecai tantei, un ka man esot pienācis laiks mainīt savu apģērbu un stilu. Šie vārdi mani dziļi aizskāra…
Otra piebilda, ka vispār nevajadzēja mani aicināt. Pirmā savukārt atbildēja, ka bija spiesta man piezvanīt un uzaicināt, jo viņai esot manis žēl.
Šie vārdi mani pilnībā sagrāva – es noliku klausuli un sāku raudāt. Sajūta bija tāda, it kā zeme būtu izslīdējusi no kājām.
Nekad man nebija bijis tik sāpīgi. 15 gadus es viņas uzskatīju par sev tuviem cilvēkiem. 15 gadus es dzīvoju melos. Bet es nolēmu iet uz tikšanos un visu nolikt savās vietās.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
